...Nakts...

Viņa sēdēja klusumā, tumsa viņu aptvēra, viņa mēģināja tajā izšķist kā nebūtībā...

Klusums...viņa dzirdēja sevi elpojam, klusi un vienmērīgi, tomēr katrs elpas vilciens prasīja viņai pūles.

Viņa cīnījās īsti nesaprotos vai vēlas turpināt šo būtību, kura nekad īsti nav nesusi nekādu prieku

Varbūt kādu dzīves laiku, jā, kad viņa dzīvoja savā ilūziju pasaulē starp cilvēkiem un tēliem, kuru nav...

Tos, viņa bija radījusi pati, savā apziņā un zemapziņā padarot melnu par baltu un melus par patiesību.

Viņa gribēja ticēt....ticēt, ka dzīvo citādā pasaulē, pasaulē, kura ir pilna gaišu un skaistu lietu, laimes un mīlestības, kura nebeidzas nekad...

Tikai tagad atmodusies no šī mīta, skatoties sev apkārt viņa ieraudzīja šo visaptverošu tukšumu, liekulīgu, melus un vienaldzību, kuri valda pār pasauli. Cilvēki viņai apkārt izdziest viens pēc otra kā vecas jau ilgu laiku degušas sveces. Viņa pēkšņi radās domas ....~vai tie vispār ir bijuši cilvēki?~ varbūt tēli un fantomi, kuri nekad nav īsti eksistējuši... 

Viņa sajuta asaru izritam no savas acs, tā lēnu slīdēja pār vaigu...klusums...

Viņa nolieca galvu lēnām aizverot acis... "žēl...man tik ļoti žēl...", viņa klusībā domāja...

Viņas acis vēl joprojām bija aizvērtas, kad viņa lēnām sāka celts galvu uz augšu, viņa elpoja dziļi, it kā mēģinātu ieelpot un sajust dzīvi sevī. Lēnām viņa atvēra acis un viņas priekšā bija pasaule, maza niecīga daļiņa: iela, koki, nami...viss naktī tīts ar klusumu pildīts.

Kulsi viņa vēroja to, to ko bija jau redzējusi simtiem un tūkstošiem reižu: naktī tītās debesis, kurās kā mazi caurumiņi uz citām pasaulēm zaigoja zvaigznītes, iela, par kuru viņa katru dienu meklē un atrast ceļu uz savām mājām.... Viņa pasmaidīja klusībā...

"Es ticu joprojām un ticēšu varbūt pat tam kā nav", viņa izdzirdēja sevi klusi, tikko sadzirdami čukstam.