Nelielas pardomas par patriotismu

Viena grāmata kura sarakstītas par pasaules galu (kaut gan tādas sarakstītas daudz un dažādas, visai plaukstošs žanrs šobrīd nez kāpēc). Tur ari kaut ka aizgāja runa par patriotismu un nu apmēram tāda gara: "Kāds nafig patriotisms? Ka tik ātrāk uz rietumiem tikt un ja netikt tad notirgot visu ko citi nav paspējuši notirgoti!". Nu it ka tur gāja runa par Krieviju, bet mums reāli ir tas pats. Sak likties ja Tu negribi braukt uz tam ārzemēm tad Tev kaut kas nav ar galvu kartība.Vai nu macities vai strādāt vai nez ko tur vel, kaut ka... kaut ka lielai daļai sēž ieksha ka vot uzreiz tūlīt un tagad vajag algu vismaz "štuku", t.s. izlaižot to momentu kad nākas rauties par "gandrīz" bezmaksas, kad nākas tomēr kaut ko iemācīties sakot no zemākas pozīcijas, tads sen apdzejotais stroikas paligstradnieku sindroms. Vienkārši skumji ka ir tāds viedoklis ka ārzemes izglītība ir labāka ( nu mosh ir, bet nu kaut ka baigi neticēs ka vot pāris štukas rada tādu starpību) un tad visu tagad dragās uz arzemem. Drīzāk ar tur iegūtu diplomu var ari tur palikt, thipa pa tiem pāris mācību gadiem iesildīt siltu vietiņu. 

Laikam man  vienkārši nepatīk ka cilvēki meklē īsāko ceļu nevis labāko. Vienkārši ja tur n-tie procentu no vidusskolas beidzējiem grib uz ārzemēm mācīties, strādāt un vel tur ko. :) ak jā un šitie cilvēki vel ar putam uz lupām aģitē par svecītēm 11. novembri un to ka jālaiž uz salūtu 18. tā drusku jocīgi. Bet man vairāk uztrauc kas paliek, tie prātīgie vai tie debilie vai ari 50/50?