Nāve

Man vienmēr ir bijusi dīvaina sajūta, kad kāds nomira. Man paveicies, ka mani tuvinieki joprojām gandrīz visi ir dzīvi. Es biju tikai uz tēta bērēm.

Ar nāvi visbiežāk sastapos slimnīcās, jo tur strādāju vairākus gadus. Man nebija bail, drīzāk bija kaut kāda dīvaina nesaprašanas sajūta. Bija cilvēks - un nav vairs. Vēl vakar ar cilvēku runāju, turēju viņa roku, un šodien viņš vairs nav. Hm.. tiešām dīvaini.

Kad es domāju par nāvi, tā vienmēr man asociējās ar kaut ko vieglu, ar kaut kādu atvieglojumu... ar prieku. Un kad es sāku domāt TĀ, es aizdomājos, - kāpēc mēs raudām, kad kāds nomirst, nevis priecājāmies? Un nonācu pie secinājuma, ka mēs sevi žēlojam, - sevi, kas paliek bez tā otrā cilvēka.

Kad nomira tētis, bija dīvaini. Laikam, tas saucas "bailes", kad nezināms kaut kas priekšā. Es skatījos uz viņu un domāju - dīvaini! Kad sāka spēlēt mūzikua, sāku raudāt. Mūzika lieliski palīdz pārvarēt emocijas, pareizi sakot, - atbrīvoties no tām. Toreiz tā man ļoti palīdzēja. Kad vajadzēja atvadīties, es visu-visu tētim pateicu klusiņām un piedevu viņam visu, ko nespēju piedod viņa dzīves laikā. Joprojām man ir tāda patīkama viegluma sajūta, kad par viņu domāju. Nav ne baiļu, ne sāpju. Man prieks, ka tētis nomira, ja tā var izteikties. Es jūtu, ka nāve - tas nav nekas slikts par spīti sliktam viedoklim par to. Vai, tā vismaz ir līdzvērtīga dzīvei.

Un es domāju, - vai būtu neprātīgi priecāties bērēs, nevis ciest? Man šķiet, tā ir laba doma. Cilvēks sasniedza finišu, malacis, daudz ko dzīvē savā ir sasniedzis un pielika tam punktu -  forši! Tagad - atpūta un bauda. Kāpēc tad mēs raudām? Kāpēc lai nepapriecātos kopā ar mirušo?

Man liekas, ka bēres var būt jautras, nevis skumjas. Mēs tajos it kā dalītos priekā par mirušā cilvēka laimi, par viņa esamību, brīvību, vieglumu.