|
Dienasgrāmatas (blogi)
bridget__jones, 26-11-2010 21:42 |
|
28 |
26. 11nekāda lielā prieka par pirmo sniegu no rīta nebija, jo pirmās asociācijas un emocijas lika atcerēties pagājušo ziemu... mani māca pelēka un smaga vienaldzība. es izlikos, ka viss ir kārtībā, ka esmu stipra un ar visu tikšu ātri vien galā, tomēr izlikšanās prasīja daudz spēka, un vakarā spēju vien ielīst gultā, no bezspēcības raudot vai vienkārši skatoties kaut kur vienā punktā... un par visu man prātā nāca tikai viens jautājums - NU UN? es ilgojos pēc nāves un tomēr no tās baidījos... no sākuma sevi žēloju, tad dusmojos uz sevi, brīžiem vainoju visu pasauli... līdz sapratu, ka TĀ dzīvot es nevaru, ja vien tiešām gribu DZĪVOT... vispirms es mācījos sadzīvot ar situāciju; pieņemt to, ka ir tā, kā ir un savādāk nebūs; koncentrēties uz sevi - ko ES domāju, kas MAN patīk, ko ES jūtu... kāpēc ES tā jūtos? nav nemaz tik vienkārši atšķetināt, kas tiešām ir tavs, bet ko tu esi tikai pieņēmusi it kā par savu, lai izpatiktu citiem; dažas atziņas un atklāsmes var būt šokējošas; nākamais solis bija visgrūtākais - piedot sev; nelamāt sevi par stulbeni, ka tajā situācijā rīkojos tā, kā nu rīkojos, ka kaut ko ne tā pateicu, ka tobrīd vajadzēja klusēt vai tieši otrādi - nevajadzēja; nu ja, nevajag īpašu spēju, lai pamanītu, ka kaut kas nav kārtība, bet vajadzīgs īpašs skatījums, lai redzētu, kā visu sakārtot; tagad es cenšos ļaut dienai atnākt tā, kā tā nāk, nepūloties to iespiest priekšstatu žņaugos; būt dabiskai, būt pašai, pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, nebaidīties nosodījuma... nav jau tas, protams, tik vienkārši, tas ir nepārtraukts darbs ar sevi visas dzīves garumā; tomēr tagad, kad sajūtos neomulīgi, kad kaut kas nedod miera, kad esmu ar kaut ko neapmierināta, es nevis šīs izjūtas ignorēju un cenšos aizmirst, ļaujot tām samilzt lielā un grūti atšķetināmā problēmu kamolā, bet mēģinu uzreiz GODĪGI sev atbildēt, kas notiek, kādus kompromisus ar sevi atkal esmu gatava noslēgt... |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|