Sirds tumšākajos nostūros...

Šodien aiz gara laika nolēmu kaut ko ieskribelēt savā nekam nederīgajā dienasgrāmatā. Īsti nezinu ar ko sāktu, jo neesmu no tiem, kam patīk kaut ko rakstīt un par to gudri spriedelēt. Varbūt labāk sākt ar jautājumu: „Vai zini ko nozīmē būt vientuļam?” Neiet jau runa par to, ka apkārt būtu cilvēki, bet gan par vientulību pašos tās dziļumos, tad kad kaut kas neredzams rausta tevi aiz kājas, rokas vai citas ekstremitātes. Es runāju par situāciju, kad apkārt ir „draugi un ģimene” un pie velna, tu joprojām jūties sasodīti vientuļš un liekas, ka visi ir par tevi aizmirsuši, vai arī visiem pohuj, kas ar tevi notiek, ko tu domā utt. Tagad jau daudzi no jums domā, kas tas par buļļa sūdu ko viņš tur raksta, bet varu uzreiz pateikt, ka man pie pakaļas ko domājat par mani un par to ko rakstu. Gribēju tikai pateikt ko domāju un jūtu savas sirds bezdibeņos.

Uz doto brīdi jūtos kā mašīna – guļu, ēdu un mācos. Vai, kas cits var būt svarīgāks, es teiktu, ka jā, dzīvojot pēc „mašīnas” principa cilvēks pazaudē savu cilvēcisko pusi, viņš kļūst par lielās, pelēkās mašīnas zobratu, tā teikt, katram sava vieta. Bet, lai cilvēks būtu pilnīgs ir jābūt kaut kam, kam viņš tic, ko viņš atbalsta un ar smaidu vēlas ieraudzīt katru dienu. Vai to varētu saukt par mīlestību? Hvz, nezinu vai tam ir konkrēta jēdziena, bet uz doto brīdi es jūtu, ka tieši man tā pietrūkst un man nemanot iedragā manu motivāciju vispār kaut ko darīt.

Varbūt līdz tam pietrūkst, kāda cilvēka, kam pajautāt kā klājas un kurš atbildētu ar to pašu. Kāds ko nesavtīgi noskūpstīt un to nenožēlot. Kāds kam ir svarīgi ko tu domā un tev ir svarīgi ko viņš domā. Kādu, kurš grūtā brīdi tevi apskautu un čukstētu, ka viss būs labi, lai gan pats sasodīti labi zin, ka tā nebūs. Varbūt, tad tu/ es vai kāds cits nejustos vientuļš. Vai tas ir daudz prasīts?

Esmu pieļāvis daudz kļūdu savā īsajā dzīve un es tās nevaru vairs izlabot, jo laiks nežēlējot rit uz priekšu kā smilšu pulkstenis, grauds pa graudam. Bet vai savu kļūdu dēļ kāds ir pelnījis būt vientuļš? Kārtējo reizi es konkrētu atbildi nezinu, zinu tikai to, ka jūtos sasodīti vientuļš un nespēju neko padarīt, lai justos labāk. Ārēji viss ideāli, iekšēji emocionāls grausts. Vairs nespēju noteikt kas ir kā vērts.

- Vai vērts ir dzīvot? Tāpat jau nomirsi.

-Vai ir vērts ēst/dzert? Tāpat vēlāk gribēsies atkal.

-Vai ir vērts mīlēt, ja zini, ka tas sāpēs?

-Vai ir vērts runāt, ja zini, ka vārdus tāpat aizmirsīs?

Un tā tālāk. Vai tiešām nav neviena, kas spētu mani uzvest uz pareizā ceļa, kas spētu mani mīlēt, neskatoties uz neko?

Esmu uzrakstījis daudz, varbūt pat pārāk daudz.... Vai man palika labāk? Šaubos! Bet ja tev nav nekas ko teikt, labāk paklusē un padomā...

Beigšu uz muzikālas nots: