Dienasgrāmatas (blogi)

 Es mīlēju puķes, šīs zemes un saules daiļākās lutekles, šīs graciozās gaceles starp augiem, kuru dzīslās tvīkst viskošākās asinis.

 Pie viņas zieda es noliecos. No viņas zieda es padzēros. Viņas ziedā es apraku savu balto dvēseli...  Kad puķes nozied, paliek atmiņas, prieks par ziediem, sāpes par ērkšķiem un nebeidzama vēlēšanās ziedēt atkal un atkal...