Tā vienkārši notiekEs eju pa lapām noklātu ceļu, kas noslēpjas meža tumšajā sienā.
Ir rudens, pūš auksti vēji, bet man ap sirdi ir silti, silti.
Vējš matus plivina, it kā atpakaļ pagātnē vilina kādā jūnija dienā,
Kad samierinājusies biju ar to, ka manai sirdij ir salti, salti.
Es tomēr pretī steidzu Tev, jo sajutos kā vēja rauta lapa brīvā kritienā.
Es eju pa lapām noklātu ceļu, man priekšā ir tāle nezināmā,
Pagātnē paliek nemiera dienas, kas atkāpjas tagad no manis klusi, klusi.
Tu tagad esi mana ikdiena, kas sasaista pagātni un tagadni mirklī vienā,
Kas iesākās kādā saulainā, siltā jūnija dienā.
Ir rudens, pūš auksti vēji, bet man ap sirdi ir silti, silti.
|
