Nu ko, turpinot pankuukmaratonu...Piedošana ir atbilde gandrīz uz katru problēmu. Piedošana ir dāvana man pašam. Es piedodu un sniedzu pats sev brīvību.
Fragments no Luīzes Heijas darba "Domas tev un tavējiem."
Es domāju par piedošanu...par to,vai mēs spējam piedot tiem,kas mūs kaut kādā veidā tīši vai netīši sāpinājuši..,tiem,kas nav mūs sapratuši...vai spējam..??? Jeb nesam dusmas un vilšanās rūgtumu līdzi savās sirdīs kā smagu nastu...
Un..,kam tad tas ir savarīgāk - šī piedošana - , man pašai - piedodot cilvēkam,kura rīcība un uzvedība mani ir sarūtinājusi, - vai otram cilvēkam - tam,kam lūdzu piedošanu...par to,ka neesmu pratusi,ka neesmu spējusi laicīgi pamanīt to,ko vēlas otrs,to pēc kā otrs cilvēks ilgojas...,ka neesmu atradusi laiku,lai vienkārši izrunātos,uzklausītu... - īsto laiku.., tagad,tagad daudz kas ir nokavēts...
Un es domās lūdzu piedošanu...Tev... : - Piedod..,man patiešām ir žēl,ka tā noticis,vēl jo vairāk,ka es nezinu kā varu Tev palīdzēt...
...vienu gan es esmu sapratusi - palīdzēt var tikai tad,kad otrs to vēlas..,kad otrs tam piekrīt,kad viņš ir gatavs pieņemt palīdzību,kad izjūt nepieciešamību pēc palīdzības...ātrāk.., ātrāk neko nevar iesākt...nesadzirdēs...
Un vēl..,kad es domās esmu lūgusi piedošanu,lūgusi no sirds...,vieglāk kļūst man... - piedošana ir dāvana man pašai,tā dod dvēseles brīvību un sirdsmieru. (c)
Jaa, taa nav dzeja, bet vai gan sheit ir ko piebilst???...
Ja nu vieniigi Dead Can Dance... |
