|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Red_lipstick, 27-10-2010 17:44 |
|
1 94 |
PagaldeAtceros kad vēl biju maza mums rudens vētru laikā bieži pazuda elektrība.Tika sadegtas sveces un visi sanāca viesistabā.Tēvs lasīja avīzi,māsas un mamma kaut ko apsprieda, vai izņēma no plaukta kārtis.Es vienmēr palīdu zem galda ap kuru visi sēdēja,jusdamās pašā drošākajā punktā ;)Es vienmēr vēroju kā sveču gaisma piepilda istabu,glāstot sienas.Likās,ka tās paliek siltas no dzeltenajiem stariem.Interesanti ,ka gaisma tieši pie sliekšņa apstājas un otrā istabā neieplūda.Man bija bail pārkāpt šo robežu.Nekad negāju ārpus šīs sveču gaismas.Man likās,ka tā nav parasta tumsa.Mēs bijām kļuvuši par pasaules centru.Bija tikai viena svece un mēs ap to.Tagad garajos vakaros kad pārnāku mājās un aizdedzu sveces, vienmēr atceros savu slēptuvi zem galda.Savu mazo drošo pasaulīti.....Gribas smaidīt un vienlaikus kaut kas sāk spiest sirds tuvumā.Vienmēr cilvēkām pienāk tāds mirklis,kuru atceries un apzinies, ka nekad ,nekad.....tāds mirklis neatkārtosies.Un sajūtas kas pārņēma dzīvo tikai atmiņās.Man šī sajūta pārņem vienmēr kad iededzu sveces.Un jūs? ;) |
Oze: :) #1 2010-10-27 18:53
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|