Pilnmēness nakts ...

Ilūziju skartie,2.

Pilnmēness nakts

            Vējš noguris apgūlās āboliņa attālā, kas bija tik zaļoksns un maigs. Laba izvēle! Varēs kaut mirkli atpūsties no egļu skaudrā šūpuļa...

            Virs ūdens tumšā spoguļa mierīgs gozējās pilnmēness. Tas zināja, ka fanu viņam netrūkst. Arvien pa krēslaino logu raudzījās kāda vientuļa sirds, cerot uz brīnumu. Krītošas zvaigznes vairs nebija topā – pārāk tālas un aukstas, un vientuļās sirdis vairs neticēja izteikto vēlēšanu piepildījumam. Viņa  atkal ar strauji pukstošu sirdi gaidīja mirkli, kad satiks sapņu vīrieti, kurš dievina saulrietus un vēja čukstus komplektā ar sievietes glāstiem, ne stāstiem par dienu skaudro gājumu. Viņa sēdēja parka attālajā solā un gaidīja pilnmēness brīnumu. Vēja maigie pieskārieni kļuva arvien nemanāmāki, bet domas, raugoties ūdens tumšajā spogulī, arvien gaisīgākas, līdz atstājās pavisam. Tukšuma mirkli sevī neizdevās izbaudīt. Kāds apsēdās viņai līdzās un šis kāds nebija neviens cits, kā viņas sapņu vīrietis! Pilnmēness foto sesija viņu satrauktajā prātā atrada kambarīti, kurā pārnakšņot, -nekādu domu, kas notiks rīt!

            Viņi bija šeit un tagad, un pilnmēness! Tādu burvību var sniegt tikai apdomīgā augusta nakts. Odu uzmācīgi vienmuļās dejas bija beigušās. Roka sajuta roku, plecs- plecu un domas- pinekļus. Domas atpiņķerēt nemaz nav tik viegli, tādēļ lūpas meklēja lūpas un ikvienu brīvu vietiņu...

            Drēbes viegli aizlidoja parka zālē un kailos ķermeņus sildīja tumšais upes ūdens. Ūdens tango varēja sākties! Pilnmēness te smaidīja par abiem bezprāšiem, te aizsedza savu skatu, nevēlēdamies sakairināt savas ilgas pēc Saules.

            Saule mierīgi dusēja, jo bija droša par Mēness uzticību gluži kā šis pāris, saticies, paliekot uzticīgs sev, savām domām, kuras šobrīd gulēja it rāmi kā netālu izliktais malu zvejnieku nemanāmais tīkls. Arī šie bezprāši nebija nekas cits kā malu zvejnieki Laika satvērienā.

            Mirklis uzplaiksnīja ciešos apskāvienos, vēl ciešākā skūpstā un iegūla sakarsis

tās klēpī...bija tik labi gremdēties savā sākotnē no jauna. Tur esot, Viņš zināja, ka būs kāda pilnmēness nakts, liktenīga nakts...atgūstoties, Viņš nezināja nenieka, Viņas satvertā plauksta raidīja vieglus siltuma pieskārienus, liekot saprast,- esmu draudzīga, esmu tepat, tev līdzās...

            Pilnmēness plati smaidīja, jo bija gluži samulsis debess peldē ar Sauli abu mūžīgajā dejā, gaisa skūpstā...

            Drēbes ātri apsedza šo atkailināto Patiesības mirkli. Tāds mirklis top baudīts tikai reizi mūžā. Vēl pēc mirkļa ne miņas no malu zvejniekiem, pilnmēness un veikli izmestajiem tīkliem.