|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| viltiigaa_aknudesa, 26-10-2010 15:49 |
|
43 |
par saprātuKā zinām, cilvēks ir bara, t.i. sabiedrisks dzīvnieks, dzīvojošs būdstropos. No skraidītāju ģints. Kad arheologi pirmo reizi uzgāja seno skraidītāju būdstropu, visi bija šokēti. Skraidītājus audzēja grupās, kuras veidoja 7-9 īpatņi. Pamodušies tie ātri uzņēma barību un tad sāka skraidīt pa visu apkaimi, meklējot un vācot augļus, dārzeņus, meža dzīvniekus, grunts un floras fragmentus. Ar to senskraidītāji nodarbojās līdz dienvidum, kad atkal uzņēma barību, nosnaudās, ieēda ķīseli un atkal devās skraidīt. Vakarā visi sanāca kopā un pie ugunskura veica reitingnosticēšanas rituālus: dziesmas, dejas, akrobātiskie vingrinājumi (iespēja dziedāt vai dejot pārī ar statusa ziņā atpazīstamāku visu pārējo skraidītāju priekšā, ļāva neatpazīstamiem īpatņiem ievērojami celt savu sociālo reitingu un kļūt atpazīstamākiem, bet īpašu akrobātisko triku veicējiem papildus reitingnosticēšanai klāt nāca īpaši kārumi no mielasta galda). Tikumisku tīrību uzturēja seno skraidītāju kolektīvās pašsuģestijas spējas. Katru īpatni pārējie suģestēja jau no tā piedzimšanas brīža, līdz tas apguva šo māku visā pilnībā, kā rezultātā skraidītāju grupas veidoja ciešu kolektīvu, kam piemita domātspēja, sevis apzināšanās un gupas ķermenis. Katram skraidītāju septiņniekam vai devītniekam (bija sastopamas arī saliedētās grupas no duča īpatņu) piemita savs atsevišķs kolektīvais saprāts, ko veidoja maksimums 12 īpatņi 3 paaudžu periodā. Saprāts nepievērsa uzmanību skraidītāju sadzīvei būdstropos, to pārsvarā nodarbināja vainas un uzvaras izziņas jautājumi. Katrs saprāts potenciāli bija nemirstīgs, mainījās tikai tā kolektīvais ķermenis, un to uztrauca vien pateicības un baiļu proporcija attiecībā pret pirmssaprātu, jo būdstropu vairošanās cikls noslēdzās, kad viens septiņnieks nolēma izaudzināt vēl vienu septiņnieku. Taču, pārņemti ar filosofiskās izziņas procesu, saprāti aizvien mazāk uzmanības pievērsa tam, ar ko nodarbojas to nesējķermeņi. Atstāti savā vaļā, tie pamazām izslīdēja no pusložu ciešā skāviena, sāka izgudrot riteni ar bultām un buruloku (audeklu izmantoja kā papildu spēka avotu, uzvelkot loku). Daži ķermeņi, saēdušies visādus augļus, sāka nekaunīgā kārtā gandēt planētas augsnes virskārtu, visu piestādot ar gurķiem. Nepagāja ne nieka pārdesmit gadu tūkstoši - priekš saprātiem tas bija niecīgs mirklis, - ķermeņus pārņēma sliktas manieres un ķermeniskā apakšapziņa, izolējot ķermeņu neironus no saprātu domām. Un sākās progress, bet kolektīvo ķermeņu saprāti zaudēja savus ķermeņus un spēja iegūt sev jaunu ķermeni vairs tikai uz brīdi pie pietiekami liela un daudzveidīga tikšanos skaita. Taču vēl joprojām skreidītāji - kaut to būdzstropi kvantitatīvi ir izpletušies pirms tam neticamos apjomos, bet gurķiem apstādīta lielākā daļa planētas virsmas, - pa laikam piedzīvo tikšanos ar saprātu, it sevišķi pēc daudzas stundas ilgušas sapulces, kad visi ir pārguruši un galvas piedzītas kā ar vati, piepeši vairāki cilvēki reizē, savstarpēji nevienojoties, sāk teikt vārdus, kas katrs atsevišķa runātāja mutē ir bezjēdzīgi, bet kopā unisonā veido saturīgu un saprātīgu frāzi. Tā izpaužas saprāts, kam izdevies, pateicoties bloķētāju atslābumam, uz mirkli iegūt sev ķermeni un izmantot tā verbālo aparātu. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
