SAPŅI

Vēlos pastāstīt par diviem savas bērnības sapņiem.

Kad biju maziņa, visu laiku jautāju sev: priekš kam dzīvoju? kā viss notiek? no kurienes viss rādās? kas es esmu? Es biju tik aizņemta ar šiem jautājumiem, ka reiz ieraudzīju sapni.

Pamostoties atcerējos, ka sapnī satikos ar kādiem "cilvēkiem", kas solīja apmierināt manu vajadzību pēcjautājumiem, bet piekritu tam, ka pamostoties, gandrīz nekā no tā neatcerēšos - jo tāds bija noteikums. Atcerējos tumšas debesis, galaktikas, zvaigznesun to, ka visu sapratu un biju pilnīgi apmierināta ar atbildēm, un tāpēc pamostoties, biju mierīga :)

Otrs sapnis, ko atceros, ļāva man saprast, ka mēs visi esam vienvērtīgi un kopumā esam - viens. Es it kā lidoju virs tās ieliņas, pa kuru vienmēr gāju uz skolu. Lidoju ceļā uz mājām. Laiks bija fantastisks, silts, gaišs, spīdēja saule. Un tad es ieraudzīju Jēzu. Jēzu un citus cilvēkus. Lēnām sāku visus vērot. Un ieraudzīju, ka visiem ir baltie tērpi, ļoti viegli, maigi, skaisti un... spārni. Un tad, kad es sāku vērot sevi, pamanīju, ka man arī ir baltais tērps un spārni...

TIK SKAISTI.