spēja patikt

***** Fejas bija sapulcējušās, lai izdalītu dāvanas jaundzimušajiem, kas nākuši pasaulē pēdējo divdesmit četru stundu laikā. Visas šīs antīkās un kaprīzās Liktens Māsas, visas šīs dīvainās prieka un sāpju Mātes bija stipri vien dažādas: vienas rādījās drūmas un īgnas, citas trakulīgas un viltīgas; vienas jaunas, kas vienmēr bijušas jaunas, savukārt, citas vecas, kas vienmēr bijušas vecas...

Atnākuši bija visi tēvi, kas tic fejām, katrs uz rokām nesdams savu atvasi Spējas, Dotības, labās Izdevības, nenovēršamie Apstākļi rindojās tiesas pusē kā godalgas uz skatuves balvu pasniegšanas ceremonijā.

Tikai šoreiz dāvanas nepasniedza kā atlīdzību par pūlēm ,gluži pretēji, tās bija kā labvēlības zīme kādam, kurš vēl nav dzīvojis, vēlīgs žests, kas var ietekmēt likteni, kļūstot tikpat par laimes kā nelaimes avotu. Nabaga Fejas bija tik ļoti noslogotas, jo lūdzēju pūlis bija liels, un starpnieku pasaule, kas nolikta starp cilvēku un Dievu, tāpat kā mēs, ir pakļauta nežēlīgajam Laika likumam un tā neskaitāmajiem pēcnācējiem Dienām, Stundām, Minūtēm, Sekundēm. Arī todien neizpalika daži misēkļi, ko varētu uzskatīt par dīvainiem, ja vien apdomība, nevis kaprīze būtu Feju mūžīgi nemainīgā rakstura iezīme. Tā, piemēram , spēja magnētiski pievilināt Fortūnu tika piešķirta kādas ļoti bagātas ģimenes vienīgajam mantiniekam, kurš, nebūdams apveltīts ne ar kādam žēlsirdības jūtām, nedz kāri pēc dzīves redzamajiem labumiem, vēlāk nezināja, ko iesākt ar savu miljonu nastu.

Bet Skaistuma mīlestība un dzejas Spēks tika kāda drūma ubaga dēlam, un šis ubags, būdams sava stāvokļa vergs, nekādi nevarēja pilnveidot sava nelaimīgā pēcnācēja spējas, nedz apmierināt viņa vajadzības. Aizmirsu pateikt, ka feju lēmums šajos svinīgajos gadījumos ir neapstrīdams, un neviena dāvana nav noraidāma. Fejas piecēlās, domādamas, ka viņu grūtais uzdevums ir izpildīts, jo vairs nebija palikusi neviena dāvana, neviena velte, ko pamest šai cilvēku niecībai, kad kāds lāga vīrs piecēlās un, sagrābis aiz daudzkrāsaino tvaiku stērbeles viņam vistuvāk stāvošo feju, iesaucās: „Ei! Kundze! Jūs aizmirsāt mūs! Ir vēl arī mans mazais! Es negribētu aiziet bez nekā.”

Feja varētu justies samulsusi , jo nebija vairs palicis nekā. Tomēr viņa laikā atcerējās labi zināmu likumu, lai gan reti pielietotu pārdabiskajā pasaulē. Ar to es domāju likumu, kas līdzīgos gadījumos, un proti, beidzoties ar balvām, Fejām dod tiesības piešķirt vēl vienu īpašu balvu. Protams, paredzot, ka fejai būs pietiekami daudz iztēles, lai šo balvu nekavējoties radītu.

Tad labā Feja atbildēja ar savas kārtas cienīgu pašapziņu: ”Es dāvāju tavam bērnam ... es viņam dāvāju...SPĒJU PATIKT!” ”Patikt ...? Kā patikt?” ietiepīgi prašņāja vīrs. ”Tāpēc, ka! Tāpēc ,ka !” - atcirta aizkaitinātā feja, pagriezdama viņam muguru, un pievienojusies savu biedreņu svītai, viņa tām teica: Ko teiksiet par šo mazo , uzpūtīgo cilvēku, kurš vēlas visu saprast un, saņēmis labāko balvu savam bērnam, vēl uzdrīkstas izprašņāt un apstrīdēt neapstrīdamo?” *****

/Šarls Bodlērs/