svešinieksman šodien izgrieza sirdi. jūtu ka manī vēl kas cenšās, cīnās, laužās, mehāniski, pēc inerces uz priekšu tiecās.
šodien mani sašķēla un dalīja ar divi, atņēma. tagad esmu kas cits, kas vairāk, vai mazāk, bez nozīmes, svešinieks sev.
es stāvu lietū ielas vidū, mehānisks reflekss steidzina, vajā, es atceros šo negaisu, kā sapnī, mani notrieca no kājām un šīs sāpes, bet tagad, es nejūtu, nejūtu lietu, savu seju
es stāvu ielas vidū, līst lietus un dara manus matus sirmus, es jūtu pārmaiņas sevī, kā toreiz, kad man izgrieza sirdi
pusnakts kājām-gājējs tumsā taustās pēc lietus, izmircis izkaltušo sirdi meklē veldzēt, viņš neredz neko citu, kā sapni par negaisu un melniem mākoņiem, tagad bezjūtīgs, nevarīgs, ielas vidū uz ceļiem kritis, sev un visiem citiem zudis
|
