|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| SarmaS, 19-10-2010 21:57 |
|
1 47 |
Imants ZiedonisTie kas mani radīja, tie nevar mani vairs glābt. Viņi ir mani no rokām izlaiduši un nevar vairs atsaukt atpakaļ. Ņem, māte, mani atpakaļ! Nevar māte mani aizsniegt. Pažēlo mani, māte! Nevar māte mani vairs pažēlot.
Es esmu izliets ūdens. Es vairs neesmu sasmeļams. Man jāiziet caur zupu, caur puķi, caur cūkēdienu... Kad es eju caur puķi - es esmu dzīvs un man ir prieks. Es kāpju un augu, es darbojos. Es esmu krāsa un hlorofils - mēs dzīvojam. Kad es eju caur zupu, es esmu stiprs un trekns. Es esmu ar maizi ēdams. Dūšīgs... Kad es eju caur cūkēdienu, es esmu cūcīgi vienkāršs un stiprs. Es esmu primitīvs kā cūka. Bet nāk tas brīdis kad cūkai izlaiž zarnas. Puķe novīst, un zupas atliekas sagāž vienā traukā.
Es esmu izliets ūdens, un man ir bailes. Kaut kādi man vēl nezināmi stāvokļi priekšā, kādas jaunas nezināmas pārvērtības... Man ir bailes. Kur būšu es?
Pirmajā puķē, pirmajā zupā, pirmajā cūkā mēs visi esam priecīgi ceļotāji. Mēs esam optimisti. Pēc tam mēs sabīstamies un gribam būt atkal kā bērni: "Ņem, māte, mani atpakaļ", bet nevar māte mūs vairs sasmelt.
Mēs esam izliets ūdens, un tad nāk bailes. Un tikai aiz šīm bailēm sākas īstais optimists: otrajā puķē, otrajā zupā... Tad kad daudzi jau apslīkuši pirmās zupas samazgās.
Neņem, māte, mani atpakaļ! |
Bursa: Pirmajā puķē, pirmajā zupā, pirmajā cūkā mēs visi esam priecīgi ceļotāji. Tā tas ir.
Man viņa epifānijas ir kā bībele. #1 2010-10-19 22:08
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
