Pelnrušķīte

Ilona iepazināsar Arni caur internetu. Viņš piedāvaja pamīlēties un Ilona uzaicināja viņu piesevis. Ilonai bija 34 gadi, pēdējais laiks atrast vīrieti. Pēc pāris tikšanāsreizēm Arnis uzaicināja Ilonu pie sevis, iepazīstināja ar savu mammu – Lieni. Ilona,atcerējās savas mātes mācīto, ka vajag zemoties un runāt saldā balstiņā, runāttikai to, kas patīkams cilvēkam, no kura esi atkarīga. Viņai izdevās apmuļķotLieni, tā visu mūžu smagi strādājusi, bet no saviem bērniem sīrupainu balsi unmūžīgo piekrišanu visam nebija sagaidījusi. Un te pēkšņi kāds piekrīt visam,runā tik maigi – „Māmiņ!”

Liene bijaātras dabas cilvēks. Uzaicināja Ilonu dzīvot pie sevis Mārupē.

Arnis nepirkstu nepakustināja, lai Ilona paliktu viņu mājā, jo viņam nebija nekādu plānupar šo sievieti. Nu pārgulēja pāris reižu, kas tur liels.

Liene sarunājamašīnu un krāvējus, pārveda Ilonas mantas no īrētā dzīvokļa uz savrupmāju Mārupē.

Ilonastaroja, viņai likās – viss, sapņu piepildījums ir klāt.

Bet Arnisaizbrauca uz Angliju. Tur sarunāja darbu rūpnīcā. Ilonai viņš nezvanīja un arīneatcerējās vairs, ka tāda ir.

Ilona kalasavus plānus: viņa zemosies, viņa melos, viņa piekritīs visam, ko Liene viņailiks darīt. Aprecēsies ar Arni. Un paliks šajā mājā mūžīgi. Un kad viņa te būs oficiāli, vairs nevajadzēszemoties, tad viņa tiem pārējiem parādīs viņu īsto vietu!

Ilonaizdomāja, ka aizbrauks uz Angliju, atradīs Arni, pateiks, ka gaidāms bērns. Nekurviņš neliksies. Liene arī piesolīja, ka iedos naudu biļetēm.

Nabaga pelnarušķe, viņa nezināja, ka māja ir apsolīta Arņa māsai. Un viņa nekad šajā mājānebūs oficiāli.

Tā viņi visidzīvoja, katrs ar savu sapni. Katrs spēlēja savu spēli.