|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Conda, 16-10-2010 12:21 |
|
53 |
Uzsniga sniedziņš balts...... bet ziemas riepas no tā ātrāk neuzradīsies.
Mans sarkanais kumelītis stāv pagalmā nosirmojis. Nu jā - es arī gandrīz sirmus matus dabūju, ieraugot no debesīm krītam mazus, baltus plucinātu salvešu gabaliņus. Prasās pēc Ctrl +Alt +Del - lai atceltu to sniega padarīšanu vēl uz kādu nedēļu vismaz.
Patiesībā - uz visām divām, kamēr salabos gāzes katlu. Nav īpaši tīkami trekterēt litriem karstas tējas, cerībā sasildīties, nav arī romantiski dedzināt svecītes, liekot klāt nosalušo pirkstu galus, naivā cerībā - lai top siltums! Pavisam nav feini zvanīt draudzenēm, lai lūgtu palielināt viņām karstā ūdens rēķinu. Nevar taču ļaut kaimiņiem šausmās un panikā bēgt ikreiz, kad mani sveicina - tas mušu mākonītis aizbaidītu ikvienu.
Kaķis ierušinājies man klēpī, lien zem segas, vai noslēpies gultas drēbju skapī. Citas vietas viņam šobrīd neeksistē. Ķepas aukstas. Purniņš vēss. Kad ielienu gultā, pielien man pie deguna, lai sasildītu savu nāsi.
Es neesmu sajūsmā par ziemu un aukstumu. Vienmēr salst. Kā vardei. Bet es taču esmu Princese... Dzīves ironija, ko ne?
Vienīgie prieki ziema ir skaistie skati, ja vien gadalaiks Ziema nav mazliet prātā sajucis, līdzi nesot tikai plikus dubļus, ņerkstošu salu un vēlmi visu laiku tupēt mājās, vai vismaz - telpās. Bet tā - jāsāk domāt par karstvīna krājumiem, jāvelk laukā ziemas cepumu receptes un biezā šalle. Sveču krājumi man ir daudz. Bez tiem nevaru. Sasodīta romantiķe! Eh...
Brauciet prātīgi, nešvīkājiet ielas un nemaz nepūlieties ierakstīties līkumos ar 50 kilometriem stundā. Ka nesanāk pēc tam jautāt: kurā kambarī es esmu: palātā vai kamerā?
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
