Domas

Mēs domājam par pagātni, par tiem mirkļiem, kurus mēs vēlamies atcerēties, par tiem mirkļiem, kad bijām laimīgi. Bet domas lido pāri tām atmiņām, kuras nevēlamies atcerēties, bet vienalga nekad nebūsim pilnībā brīvi no pagātnes.

Mēs domājam par nākotni un šīs domas parasti ir skaistas, tīras un ar cerības baltajiem spārniem. Šīs domas par nākotni paceļ iespējamības augstumos veiksmes, ilgu un vēlēšanos ierises. Bet vienalga mēs domājam - vai piepildīsies viss ilgotais.

Ir domas par draudzību un mīlestību, kuras arī sākumā ir skaistas, ietinušās glāstošā sapņu apmetnī. Daudzi to vēl nezin, ka Tavas viskvēlākās, vislolotākās domas par draudzību un mīlestību, kuras Tu palaidi pretī cerību pilnajam apvārsnim, Tavas domas atsitas pret melnajiem padebešiem, kas pēkņi iznirst aiz mešu galotnēm un Tavas domas kopā ar ilgām un cerībām jau nākošajā mirklī guļ dubļos. Brīžiem ir vajadzīgs ilgs laiks, citam viss mūžs, cits to nekad nesagaida, kad domas par draudzību un mīlestību atkal nomazgātas baltas no dubļiem un šīm domām ir iepriekšējie cerību spārni...

Ir domas par dvēseli - kāpēc tā sāp. Mēs nevaram noglastīt un mierināt satrauktās domas par dvēseles mieru - tās netveramas, bet tik smagi smeldzīgas un es domāju...