|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Marcipanins, 10-10-2010 20:10 |
|
1 32 |
atceroties bērnībuGrūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os, 80-os gados, esam
nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām
nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas
košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu
zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad
netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no
plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem
no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna,
atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes
nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu. Mēs
gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad
iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens
nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti
iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens
nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un
vienīgi mēs paši. Atceraties? Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām
limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un
spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā
nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta,
mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video
mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus
sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem
strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un
pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs
klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez
jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez
apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām? Mēs izdomājām spēles ar kokiem,
konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus
ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā
vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika,
iemācījās tikt galā ar vilšanos. Meitenes, atceraties lēkājamās
gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles
noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar
problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums
bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,
atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja
esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka
mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja
brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku... Un kā ir
tagad? Kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas
mikroviļņu krāsns;Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni,
kurā ir trīs cilvēki; Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev
blakus; Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc,
ka viņiem nav e-pasta adreses; Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās,
un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā; Tu
krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ,
lai to paņemtu; Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari
pieslēdzies internetam; Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi
tāpat kā es Un zini, kam šo rakstu pārsūtīsi....
P.S. Cerams, ka te rakstītais atsauca atmiņā bērnības patīkamos brīžus. |
davids86: Šis stāsts tiešām vedina uz bērnības atmiņām, bet sajūta ka jaunā paaudze ir daudz ko pazaudējusi esot atkarīgi no visas iespējamās elektronikas, zaudējuši interesi komunicēt un baudīt dzīvi bez visā tā... #1 2011-03-05 16:09
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
