oho.lv kā sabiedrības spogulis

Negatīvā nozīmē pārsteidza atbildes PA sadaļā uz jautājumu par to, ko darīt ar daudzbērnu ģimeni, kura nespēj nomaksāt komunālos maksājumus plus īri. Liela daļa atbilžu ir tiešas - izlikt uz ielas, jo "paši vainīgi, vajadzēja domāt". Un tas tiek pateikts, ne mazākajā mērā nezinot apstākļus, kādos šī 6-bērnu ģimene dzīvo vai arī to, vai eksistē/neeksistē kādi objektīvi apstākļi tam, ka situācija ir izveidojusies tieši tāda.

Lai gan es piekrītu, ka, jā, protams, ir jādomā par to, ko dari, un 6 bērnu ģimene ir zināmā mērā ekstrēms, taču vienlaikus šīs atbildes liecina kaut ko par sabiedrību plašākā mērogā. Proti, intereses pēc paskatījos iepriekš uzdotos PA jautājumus un atbildes attiecībā uz krīzi, darba zaudēšanu, darba devēja attieksmi vai citām problēmām, un tad izkristalizējas pāris latviešiem ļoti raksturīgi uzskatu fenomeni:
1) ja šajā momentā dzīvoju salīdzinoši labi, tad tas nozīmē, ka tā dzīvot var pilnīgi visi. Tāpēc citu problēmas pilnīgi noteikti ir kaut kas tāls, svešs un mani nekādā ziņā neskar. Ja nu vienīgi varu padalīties ar savu viedo skatījumu un pamācību, ka vajag „domāt”;

2) problēma tiek uztverta pavisam citādi, ja tas skar MANI. Lūk, ja kāds ir atlaists vai nespēj apmaksāt bērnam skolu, tad tā ir viņa problēma - pats vainīgs, vajadzēja domāt; savukārt ja kaut kas negatīvs skar MANI, tad pilnīgi noteikti vainīga ir valsts, degradētā sabiedrība, Eiropas Savienība, cionisti un pasaule kopumā. Jā, turklāt algas noteikti būtu jāsamazina liekēžiem ierēdņiem, zaglīgajiem politiķiem utt., taču MAN likt maksāt nodokļus ir noziegums, turklāt samazināt algu manas māsīcas dēlam, kurš strādā vienā no ministrijām, ir tīrais vājprāts, jo viņš jau tā saņem necilvēcīgi maz.

Un tā varētu turpināt.

Šis egoisms un nespēja paskatīties nedaudz plašāk - no sabiedrības kopējo interešu viedokļa - ir katastrofāla iezīme sabiedrības (un arī katra indivīda) vispusīgai attīstībai. No nemateriālās puses, sabiedrības vienaldzība un egocentrisms liek virknei ļaužu zaudēt jebkādu ilūziju un cerību par šeit notiekošo, jo tieši attieksme vienam pret otru veido vidi, kurā dzīvojam. Un tieši vide nereti ietekmē gan domāšanas veidu, gan emocionālo stāvokli un skatījumu uz lietām plašākā nozīmē. Šāda superegoisma apstākļos nav brīnums, ka "labdien" veikalā vai kaimiņam tiek uztverts ar aizdomām. Nemaz nerunājot par kaut ko tik šausmīgu kā jautājumu "kā klājas?". Tas nereti tiek uztverts par nekaunības vispārāko pakāpi, uz kuru visdrošāk ir atbildēt ar neartikulētu rūkoņu. Vienlaikus latvietis nepaslinkos pasūdzēties, cik drūma, negatīva un noslēgta ir mūsu sabiedrība (kas, starp citu, zināmā mērā izskaidro arī oho.lv relatīvi augsto popularitāti, jo ietekmē savstarpējo attiecību „tirgus” efektivitāti), salīdzinot ar Īriju vai Angliju. Interesanti, kas tad šo sabiedrības modeli veido, ja ne mēs paši?

No materiālās/ekonomikas puses, latvieši joprojām nesaprot, ka jau daudzus gadus konkurē ne tik daudz savā starpā, cik ar ķīniešiem, vāciešiem, angļiem un pat amerikāņiem. Un, ja noēdam viens otru, radot nepatīkamu vidi un savstarpējo saskarsmi, tad eventuāli zaudēsim kā sabiedrība un kā valsts kopumā, un no tā neizdosies izvairīties arī tiem, kuri šobrīd iedomājas sevi kā atrautus no pārējās sabiedrības problēmām.

Es nebūt neapgalvoju, ka visiem momentā būtu jākļūst par žēlsirdības māsām, ziedojoties un iedziļinoties katra sabiedrības locekļa individuālajās likstās. Nē. Runa ir par individuālās tolerances, līdzcilvēku izpratnes un veselīgas sabiedriskās vides veidošanas latiņas celšanu. Tik maz un tomēr tik daudz.