|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| ledy, 09-10-2010 20:09 |
|
42 |
mākoņstūmēja dzīvesstāstsReiz sen senos laikos, kad zāle bija zāļāka un debesis zilākas, šad tad mēdzu nodarboties ar mākoņstumšanu. Neticēsiet, eleganta nodarbe, var darīt jebkurā diennakts laikā, izskats un apģērbs mazsvarīgs, galvenais, ka deguns līdz! Un aiziet - mākoņi lielākie pa labi, tie, kas pūkainie - pa kreisi, bet tie, kuros gribētos basām kājām palēkāt, tie gan paliek uz vietas un pagaida, drīz būšu... Ja vēl gadījās iegulties pieneņu pļāvā, tad mākoņu stumšanas procesam pievienojās klāt pieneņpūku pūšanas vai pieneņplūkāšanas process...
Tā gāja laiks, gāja gadi, mainījās nodarbes un mākoņstumšana arvien vairāk palika novārtā... Vērtības materializējās un mākoņstumšana tika aizstāta ar asfaltberzēšanu.. Arī neslikti, tikai tulznas ātri vien var dabūt, ja nav īstās zināšanas, kā pareizi to darīt... Pamazām vien asfaltberzēšana pārņēma manu dzīvi un kļuva par ikdienas sastāvdaļu, līdzīgi, kā agrāk ar mākoņstumšanu. Tikai atšķirība tāda, ka asfaltberzēšanā prieka un brīvības mazāk.
Atkal laiks, atkal gadi, kaut kā netīšam sanāca, ka asfaltberzēšana kļuva aiz vien nesvarīgāka. Tā joprojām bija "modes lieta",bet - nu neesmu nekad skrējusi tai pakaļ un stipri apšaubu, vai kādreiz skriešu!
Un tad kādu dienu dodoties domu pārgājienā, neviļus pacēlu acis un deguns atkal iedūrās mākoņos!!! Ai, cik sen mans deguns nebija jutis mākoņus!!! Mazliet jau piemirsušās tās sajūtas, brīvība, degsme, nenogurdināma vēlme STUMT MĀKOŅUS!!! Un lai cik neticami tas būtu, nebija debesīs mākoņu, kurus vajadzētu stumt pa labi vai pa kreisi... Bija tikai tādi, kuros gribētos basām kājām palēkāt... un lēkāt... un lēkāt.... un pēc tam uz mākoņa maliņas saulrietu vērot....
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
