Dzejolis par paradīzi un peklitik saldas mokas
ir tevi gaidīt
kautrīgi sadotas rokas
un bikli smaidi
liktenis smejas
ak sapņu princi un feja
tās jūsu dienas un brīnumi visi
kamēr dzīvības sveces degs
un kļavlapu sarkanais paklājs
pēdējos soļus segs
,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,
nē ne jau tikai jūsmas pilna dzeja
no manas dvēseles pie tavas ceļu meklē
jā sauc gan mani tu par tavu sapņu feju
bet vai maz zini kāda paradīze manī mīt
un kāda tumšās naktīs arī pekle
tur skumjas prieks tur pārgalvīga līksme
tur tavu roku glāsts un karsta tvīksme
un arī asaras no prieka un no bēdām
tas viss ir manī dzīvs un nezudīs bez pēdām
kad naktīs vientuļās es savā gultā miegu gaidu
un tikai spilvens manu skumju sāļo valgmi jūt
es visu pasauli par vienu tavu smaidu
tad atdot varētu un sapni tvert lai nepazūd
tad atnāk rīts un atnes gaišu prieku
pie loga kļava sārtu lapu liek
tas sveiciens tavs lai skumja nepalieku
un tad vairs nebiedē pat negaidītais sniegs
C Burve77
Nu re, salasīju kastaņus veselu maisu, kļavu lapas arī , paskatījos uz tām un tik rakstīt, rakstīt:)) Jā, interesantas asociācijas, bet optimistiskas, jo....jo:))) viss ir jauki!
|
