kamdēļ gan nesāpēt?

  esmu tumsā,esmu gatavs.

viss man iekšā ir mobilizējies kritienam.

kritiens nebija sāpīgs.

kāda,manas esības bailīgā daļa atviegloti nopūtās.ceļa sākums.aleja,kas ved uz nākotni.

es tur gulēju,tumsā.man vajadzēja gaismu.

sasprindzinājos.

maza gaismas strīpa pavīdēja.saņēmu gribu  un visuredzošā acs pavērās,atverot gaismas pilnu pasauli.

nezinu,cik ilgi biju gulējis.

izbaudīju gaismu,mēģināju izkustēties.

sasprindzinājos.

viena puse likās ka padevās.

gribēju vēlreiz iespringt lai izkustētos,bet kāda zābaka purngals lika aizmirst visas pūles.

nemaz nesāpēja.laikam sāpju vairs nebija atlicis.palikušas tikai izdzīvošanas instingtu pašas zemākās sajūtas.

dzīvot,izdzīvot.

vairs nekustējos,negribēju.

izbaudīju ka nēesmu vairs ieslēgts.nav robežu.

varēju gaidīt.kādu vai ko.

kāds,būtu intersantāk un neikdienišķi.

ko,būtu stabili ar nākotni,bet garlaicīgi un ilgi.

gaidīju ka vēl kāds paspērs ar kāju,lai sajustu ka mani redz,ka esmu.varbūt ...tikai varbūt.

varbūt kāds pieliks savas rokas man klāt,lai sasildītu ar savām siltām plaukstām.

varbūt.

gaidu.

guļu uz asfalta.ne viens.

...