Ja Es Esmu Dievs

Ja Es esmu Dievs, bet nespēju saprast Savu Patiesu Misiju (nespēju pagaidām, nespēju aiz bailēm, nespēju, jo nevaru, nespēju, jo nezinu kā), tad - kas man atliek cits, ja vien ļaut citiem spriest par to, kādai tai jābūt un rīkoties saskaņā ar to? (apzināti vai neapzināti)

Iedomājies, Es Esmu Dievs, bet galīgi esmu aizmirsusi par to, KO Es spēju un CIK esmu VARENA. Es klaiņoju pa Zemi neziņā par to, KAS Es esmu un Priekš kam. Kamēr neesmu to sapratusi gribot vai negribot es klausu citus, es novēroju citu dzīvi: kā kurš dzīvo, kādas ir citiem prioritātes, kas ko runā. Ir kāda vieta Manā galvā, iespējams prātā, kur glabājas informācija par Manas Dzīves Jēgu; šī vieta piedzimstot ir tukša. Ja Es zinu, KAS Es esmu, šī vieta ir piepildīta ar Mani un ar to, KAS Es vēlos BŪT un KĀ vēlos Sevi realizēt. Tukša šī vieta var būt vienīgi tad, ja spēju apturēt iekšējo monologu (prātu). To teorētiski var apturēt, ja Es dzīvotu viena, ārpus masu medijiem un sabiedrības utt., bet, pa cik tā nav, mans prāts atrodas nepārtrauktā kustībā, "runāšanā" - un tās NAV Manas domas, ko ir būtiski apzināties. Tās ir citu cilvēku domas un motīvi. Un tikai tad, mēģinot iet Savu ceļu, Es IZVĒLOS no piedāvātiem variantiem (un vēlāk - Sevis izveidotiem un piedāvātiem Sev variantiem) par Ko Būt un Kā Rīkoties, Es veidoju SEVI, Es radoši dzīvoju, daru brīnumus, Es radu Sevi no jauna, no nulles, no sākuma - ŠAJĀ DZĪVĒ, TE, TAGAD un TŪLĪT.