godīģi

Runājot atklāti man ir ļoti zems pašnovērtējums, es domāju, ka ar savu ārējo izskatu es nevaru ieinteresēt nevienu cilvēku, jo neviens jau neskatīsies kāda ir mana iekšējā būtība. Es bieži sevi nosodu un domāju sekojošas domas, kam es esmu tāda vajadzīga, kas mani tādu vispārībā spēs iemīlēt, vai kādam iedegsies acis ieraugot mani tādu, dziļi šaubos tajā. Jā es mīlu savus bērnus, viņi ir tie kas šajā dzīve man vel ir, viņi ir tie kas mani atbalsta, kaut vel maziņi, viņi man sniedz šo drošības sajūtu ka viņiem esmu vajadzīga, ka viņiem esmu pati mīļāka un dārgāka uz šis pasaule un tikai tas spēj mani nomierināt..

jo viņi ir tie kas dot man cerību ka viss bus labi..