|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Milestiba, 25-09-2010 18:36 |
|
2 61 |
PārdomasKad kāds sajūsmināspar kāda cilvēka dzīvi, un saku, ka Tu arī tā vari un pat labāk, cilvēks bieži saka: "nu jā, ko nu es? Viņam ir bagāti vecāki, augstākā izglītība, paveicies (un citi argumenti)" Man arī agrāk vieglāk bija noticēt tam, ka es neesmu tā vērta, vai ka esmu ne tik laba, kā gribētos, vai ka kādam noteikti paveiksies, bet noteikti ne man. No kurienes tās domas rodas?
Kad gāju lekcijās, mūsu lektors stāstījis, ka jautājis sievietēm, kāpēc viņas dod naudu alkoholiķiem uz ielas, kas to prasa, un sievietes atbildēja, ka: "Mēs dodām, jo nezinām, kas ar mums var kādreiz notikt, un tāpēc dodām, lai, ja tā gadīsies ar mums, mus arī dotu"
Un lektors teica: "Kāpēc ar Jums tam būtu jānotiek?!"
Es toreiz domāju - nu kā? a ja nu es pazaudēju darbu? a ja nu kas? Bet tagad saprotu.
Pirmkārt, tās sievietes deva avansu tam, kas kādreiz, viņuprāt, varētu notikt ar viņu pašām, kas liecina par BAILĒM, kuras piedevām tās uztur sevi, iemaksājot to avansu.
Otrkārt, ja cilvēks visu sevi ir veltījis darbam un viņam nekā cita nav - ne hobiju, ne draugu, ne labu paziņu, protams, pazaudējot darbu, viņš paliks bez nekā, bet tamdēļ jādzīvo sev, nevis darbam - jāmaina tas dzīvesveids.
Treškārt, jāceļ sava pašapziņa, vairāk jāpievēršas Sev, lai nekad nenāktu prātā doma, ka tas, kam paveiksies notikti nebūšu es. Protams, ka MAN paveiksies. Jo esmu vērta visā, ko vēlos. Un man nav nekas jānoplena.
Tāpēc ejot savu ceļu, bieī vien grūti noticēt tam, ko saka mūsu viedie skolotāji, ka mēs visi esam kolosāli un unikāli. Vieglāk būtu noticēt tam, ka esam grēcīgi un mums jālūdz dievam piedošana par to vien, ka esam piedzimuši.
|
Mona_de_B: Mēs esam kolosāli, Tu un es:) Un arī daudzi, daudzi citi! Jā, kaut gan tam negribas ticēt:( Tā tik turi uz priekšu! #1 2010-09-25 18:59
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
