Mīlestība...tā pienāca Mīlestība pie ugunskura sildīties. Uguns sildīja, liesmas dejoja, uguns elpai pamestie iekuriņi izlocīja jautrus un krāšņus rakstus...Te, kur radies, kur ne-Mīlestībai pievienojās Pieradums-arī sadomājis padzīvoties; un tā ka viņš bija ieradies velāk-pastūma Mīlestību tālāk malā, apsēdas un sildījās....Mīlestībai sāka salt. Viņa tuvojās ugunij, lai piemestu tai iekurus un arī sasiltu pati, bet te lēnām no tumsas iznira Apnikums, un vilkdamies garām, pagrūda Mīlestību pavisam nost no gaismas un siltuma. Pats nīgri atkrita līdzās Pieradumam un vērās ugunskurā, kurā jau sāka plēnēt ogles...Drīz tās izdzisa pavisam. Neviens no abiem velīnajiem ciemiņiem liesmai nebija devis NE salmiņa. Šie divi vēl ilgi sēdēja un ostīja dūmu smaržu. Mīlestība jau bija salā mirusi... Morāle šim rakstiņam: Cilvēki bieži jauc šos trīs, nemēģina izprast kas ir ĪSTA Mīlestība. |
