|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| selenga, 24-09-2010 00:32 |
|
3 76 |
|
Viņš sēdēja pie nokrauta pudelēm galda, noaudzis bārdu
Vientuļi kūpēja izsmēķis pelnu traukā, pasaule šķita tik auksta salta. Viņš pats tik nožēlojams savā cellē netīrā svīterī. Eh nospļauties uz visu
Es esmu neveiksminieks. Cilvēks bez nākotnes, un kam man nākotne, ja nav vairs sapņu ir tikai rēgi, baisi salti murgi
Un dzīve ir tikai Ilūzija veiksmīgs savas dzīvītes novilkšana līdz galam. Un tad jaunais nelaimīgais dzejnieks iemiga, un viņam sapnī parādijās balta gaisma, un baltā tērpusies sieviete paņēmusi klēpī viņa galvu ielūkojās acīs
Neizskaidrojams siltums un miers iegūlās jaunā puiša sirdī.Kas tu esi? Vai beidzot es esmu miris?Sievietes sejā parādījās smaidsEsmu tava nozaudētā dvēslele un tu nemirsi tas ir sapnis, un kad tu pamodīsies es būšu tevī atgriezusies.Es zinu, kas ir vientulība. Zirnekļu tīkls, cilpa, kas uzmaukta kaklā lēni smacē. Pienāk nakts un sen nemazgātos palagos spokojas rēgi. Neizpildīti sapņi, neiegūtas virsotnes, neizjustas sajūtas, kad zini kā sitas viņas sirds blakām vienā ritmā. Salauzta dzīve, iznīcināts gars un naudas dievam pārdota dvēsele. Viss tikai tāpēc, ka sekoji tukšām cerībām, staigāji pa neesošiem bulvāriem, un dvēseli piepildīji ar nepiepildāmo, neeksistējošo viņas smaržu , ko tu pats aizlaidi līdz pasaules vējiem.Kārtējais rīts, netīrs, ar dubļiem sajaucies sniegs, tevi sveicina zem kājām. Vedot tevi nokaut savus mērķus savus sapņus. Kāpēc? Nopelnīt vairāk, notērēt vēderam , izskatam, un atkal tukšām cerībām. Viltus glāstiem piektdienu vakaros, saldām frāzēm, lai kailo balerīnu dabūtu gultā. Uz minūtēm piecām iedomājoties, ka blakus ir tā, kas sen lido prom uz visu četru vēju spārniem. Kāpēc? Kāpēc tu neiemācījies lidot? Spārnus salaužot veltās cerību sienās triecoties? Un tad tu no rīta pamosties, un jautā kāpēc tu vēl esi dzīvs? Tad varbūt nolēkt atsisties pret auksta asfalta krūtīm, tik pat aukstām kā šī pasaule sadalītā pēc maka un snobisma iedalītas kastas un katram savas dvēseles celles, kur ik nakti nokautie ideāli baltās ticības virsotnes, un nodota ticība mīlestībai, spriež bargi, bet vienmēr taisnīgi tiesu pār to, kam tu esi nolemts, bet pretojies atsakies turpināt cīņu. Atmosties
Celies atver logu izvēdini istabu nomazgā logus. Noskuj bārdu uzvelc baltu kreklu un aizej ciemos. Nav neviena pie kā? Ir tikai esi aizmirsis, noslēdzis savā sirdī aiz septiņām atslēgām. Iemīli vispirms pats sevi, un spēsi dāvāt sevi citiem. Jā nevis uzspiest, pārdot bet dāvāt
Mēs bieži meklējam sargeņģeļus, aizstāvjus un gaišos tēlus, kas atnāks un mūs iepērs norās, vilks aiz rociņas. Patiesībā, katrā pašā no mums ir šis sargeņģelis. Tikai dažreiz lai to sajustu vajag vispirms pārtraukt sevi sist krustā
Nevajag pietiek jau ar vienu mesiju uz šīs pasaules. Simtiem nevajag
Tu esi nolemts piepildīt savu dzīvi ar mīlestību, negulēt pilnmēnesī. Asiņot savos vārdos, smieties un mācīt mīlēt
Pat tad ja tirgo būvmateriālus, esi karalis, vai algots slepkava
Tāpēc es tevi iemāciju rakstīt, lai tu būtu viens no tiem, kas vēl ir spējīgi, uzrakstīt un caur uzrakstīto mācīt, ka vienīgais ko mēs paņemsim pēc tam līdz tur kur sākas, spilgtā gaisma, un būs tas mēraukla tavai dzīvei, būs mīlestības līdzcietības, patiesības, un krietnuma daudzums ko tu šai pasaulei dāvāji. Tu esi trakais ielu sludinātājs. Tu esi dzejnieks.Viņš pamodās no rīta, saules stari iespīdēja viņa sejā un bija sajūta, ka sapnis vēl nav beidzies. Pēc divām nedēļām dzejnieks pabeidza savu stāstu, tas tika iespiests un nu katrs, mazais cilvēciņš jau no skolas sola mācās ticēt sev. Divus gadus vēlāk jaunais dzejnieks nomira neizskaidrojamos apstākļos, ārsti konstatēja, ka viņš ir iemidzis miegā. Dzejnieka seju rotāja smaids. Bet uz sienas visus pārsteidza uzraksts un tajā bija tikai trīs vārdi.NENOMIRSTIET DzīVI, MīlietPS Dažreiz cilvēki, stāsta man dīvainas, lietas, it kā daži ik pa laikam dzird klusi pilnmēnes naktīs klusus čukstus. Nenomirstiet dzīvi .Mīliet. Daudzi Ir pārliecināti, ka tas ir jaunais dzejnieks, kas klusi lūdz aiz mūsu ēnas
|
Baltaa_Roze: Paldies un atkal no jauna, lai atcerētos, ka tikai tā spēsim mīlēt citus...Gluži kā Sargeņģeļa vārdi! Un šoreiz citādi nespēju, kā rakstīt!
Paldies, ka esi Mums TE!!! #1 2010-09-24 04:44
skvo: Paldies Tev, es to uztveru šoreiz kā zīmi, kā atbildi savam jaunajam ceļam. Mani māca bažas un var būt pat biju obijusies, bet Tu ar šīm rindām mani iedrošini:) Paldies Tev par TO:) #2 2010-09-24 07:46
Haska: diezgan spēcīgi un spilgti uzrakstīts... #3 2010-11-22 17:45
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
