latvieši

labs tomēr tāds dzīves dažādošanas, iekrāsošanas un reizē uzjautrināšanās veids kā mode un modēšanās. vismaz laiku pa laikam. tālab, ka demokrātisks. neprasa nekādus rāmjus. ar modi var droši rīkoties pēc patīk/nepatīk principa. ko pilnīgi bezsāpīgi var pielietot dzīvē: nepatīk man, piemēram, nekas no džinsa ( auksts, stīvs, grūti mazgājams, grūti gludināms un absolūti nesievišķīgs materiāls) - droši varu ignorēt. taču, ja mode sāk ko diktēt, tad ar mani ir iuā.  t.i.,  ja kas (piem., žakards, neilons, kaprons, kasītas frizūras, oktobrēni, pionieri, komjaunatne, komunisms, sarkanie stūrīši, skūtgalvji, hipiji, smagais metāls, pops, roks vai  `Vējiem līdzi` - akdies, kas tikai nav bijis modē) sāk patikt bezmaz visiem, man uzdzen zvērīgu nepatiku. un viszvērīgāko - pret  `pēdējo modes kliedzienu` - visiem iespējamiem līdzekļiem  liet samazgas uz latviešiem. jo niknāk viņus cenšas iznīdēt  un izsvēpēt ( psiholoģiski, fizioloģiski, ekonomiski un politiski), jo vairāk man viņi patīk. jo vairāk viņus mīlu - kā linu, kā  sudrabu, kā  rupju maizi   :)  ceru pat, ka ir man arī vēl kāds līdzinieks :)) turamies, mīļie! vēl daži palikušie... :)))