Vēlu es atgriezties...Mājupceļš.
Vējš smējās tā, ka nedaudz aizķēra maskas maliņu. Mazs smiekliņš lūpās kņudēja, vēlējās augt un traukties. Zem prāta pātagas balss nomierinājās. Klusēšana-balva sev pašam. Runāšana-loterijas biļete. Vari laimēt, vari nelaimēt. Izvēlies! Es tomēr izvēlos laimēt. Tāda iespēja negadās bieži.
Un stāstu, kā vējš, cauri matiem traukdams, mirklīti pieglaužas pie vaiga. Maigā violetā smarža, ko vējš tik saudzīgi glabājis, ieplūst manī.. Tagad no jauna klusēju, jo man ir jāsajūt šī smarža, jāizsmaržo tā, lai atkal spētu tālāk stāstīt .Tik vienkārši- paņemt tevi aiz rokas un iebrist vijolīšu klājienā.. violetā vijolīšu gaisma ielīst mūsu sirdīs, tad dvēselē.. vai gana, lai pietiktu no pavasara līdz pavasarim?
Pietiks taču elpas, lai pa ceļam ceriņu dārzā padzīvotos, sirds liesmā celtos līdzi vējam, lai nes mūs pāri sniegotajiem laukiem pretim jaunam pavasarim. Liesmas starojums viegli lāsos violeto gaismu, dvēselē skanēs ceriņu dziesma, bet pāri mums zaigos varavīksne.. tāda dīvaina varavīksne- pēkšņa, trauksmaina, aicinoša, nezūdoša.. Un smiesi tu, ka tāda reibinoša vara piemīt tikai violetai gaismai, kas pāru pārēm plūst no vijolītēm, ceriņiem, varavīksnes..
Tikai mirkli esam piestājuši atvilkt elpu- tik straujš bijis skrējiens pretim apburt spējošai violetai gaismai. Nejūtam laika brīdinošos tikšķus, vien savus sirdspukstus. Tik satraukti tie ir! Tava plauksta manā un jūtam kā enerģijas strāvas plūst no rokas rokā. Bez vārdiem tās atbrīvo mūs. Esam nomierinājušies un beidzot spējam bez steigas raudzīties viens otra acīs, lai izstāstītu visu, ko vēlamies. Tieši tā-ko vēlamies.Un ko mēs vēlamies?
Mēs vēlamies( un reizē vienā balsī kā sarunājuši saucam) būt brīvi kā putni debesīs un lidot, lidot.. tik viegli, nesajūtot savu svaru.( Sakiet, vai Mīlestība ir viegla, vai smaga?).
Tā katrs mēs vienu domu domājām, raugoties acu dziļajos ezeros un skatot gulbju pāri lepni peldam. Viņi bija apbrīnojami mierīgi, jo zināja, ka nekad nepametīs viens otru. Vai mēs arī bijām apbrīnojami mierīgi? Ko bija lemts mums zināt?
Tā paiet dienas, mēneši.. vēl joprojām tikai saistošs acu skats un glāsts.Un acīm-dvēseles spogulim- nepaliek noslēpts nekas.Tu redzi un saredzi.Ko? Tas lai paliek katra paša noslēpums, nojausma.Ja tomēr ziņkārība nerimstas, tik piever acis mazliet un Tu redzi pats! Tagad tu redzi to pašu , ko es.
Tiešām?
Tiešām, jo tu esi manī un es tevī. Mūsu domas savijušās cieši kā liānas.
Varbūt tur tomēr ir maza, brīva vietiņa, kur tām tikt laukā un tad- traukties, traukties...?
Varbūt.. tā būs rezerves izeja no sevis paša.Bet- vai vēlies bēgt no sevis? Vai pēkšņi tev kļuvis bail no sevis? Varbūt tu baidies atzīt sev to, ko jau sen zini? Un ko tu zini?
Ko es zinu? Kāds savāds jautājums, šķiet, ka zinu visu un reizē neko. Piemēram? Tavas acis- ezeri dziļākie un dzidrākie.. Tavas lūpas- tik samtainas un maigas kā sārto rožu ziedlapiņas.. Sirds? Vai to redzu? To sajūtu tik dzidru un tīru.. Sirds kristāltraukā tā laistās tūkstoš varavīkšņainās kristāla pērlītēs.. Jūs teiksiet- tas nevar būt! Nevar? Nav tiesa.. Spodrināts, spodrināts un vēlreiz spodrināts, tas laistās un dāvā savu staru spozmi. Sirds- dvēseles virsotne augstākā.. dvēselīte, mīļā baskājīte, klusuma krastā dodas pasērst, lai sevī iegremdētos, lai savu sākotni atminētu, lai gājumu pārdomātu- tik svarīgs tai viss kā spožā gaisma, kas to maigi apņem.. Tā staro, žilbina un ieved pavisam citā pasaulē. Kādā?
Vairs nav laika izjūtas. Ieejam milzīgā zaļā dārzā, kura smaržu aromāts pacietīgi iesūcas mūsos.Un pēkšņi ienāk prātā doma, ja nu tas nav uz Zemes? Vai arī ir uz Zemes, bet tikai sapnī esam atnākuši šeit? Īso domu mirkļu uzplaiksnījumu pārtrauc spēcīgais ziedu aromāts, kurš aizņem elpu. Tas plūst un ieplūst mūsos ikvienā ķermeņu daļiņā- atjauno domas, piešķir jaunu spēku un iekvēlina sajūtas. Kādas ir šīs sajūtas?
Ugunīgs trauksmainums piepilda ikvienu šūnu, ielaužas smadzeņu krokās. Domu strāvojums ieplūst zibens gaismotajā ātrumā. Domas kļūst koncentrētas, skaidras.
Tu redzi un saredzi ik jaunās dzīves lappusi, ko vadīsiet katrs atsevišķi un kopā. Īpaša gaisma-violetā- piemīt rītiem, kad top kāds jūsu gara darbs.It kā no sākuma katrs veidojat savu, bet rezultātā tik un tā viss saplūst vienā veselā. Kā gulbju spārnu vēzienu švīkstus tas līdzi nes skaņu. Der uzmanīgi ieklausīties šajā skaņā, lai sadzirdētu domu simfonijas vareno spēku. Šis spēks laužas ar tādu sparu, ka gatavs ugunīgos ķermeņus sagatavot jaunam ceļojumam, lai iepazītu jaunu Pasauli, pareizāk, lai Pasauli skatītu no jauna.. tikai jāievēro nosacījums- nedrīkst atbrīvot katrs savu plaukstu.
Un tagad-uz priekšu- lai izdodas!
Apbrīnojams vieglums mūs tur savā varā-mēs lidojam! Un ko redzam- citi tāpat- lido mums pretim un smaida.. Bez vārdiem viss tik dīvains šķiet.. Skan domu varenā simfonija! Izteiktu krāsu vibrācijas. Iekrāsoti esam arī mēs. Kādi izskatāmies? Spilgts gulbju baltums sajaucas ar zeltainu staru spozmi un sarkanu gaismu izstaro mūsu plaukstas. Sirds kvēle likusi tās iedegt, lai nudien nepazaudētu viens otra strāvas. Tām brīvi jāplūst- tikai tā mēs esam, tikai tā mēs spējam sajust viens otru..
..kad iedegtas sirds ugunis. Tikai tagad tā pa īstam redzam to skaisto Pasauli, kura jau sen mūs gaida. Mūsu sejas staro spožā laimes gaismā un spēcīgi sajūtam vienotību- mana plauksta tavā rokā gulst.. Nekāda vētra nenovirzīs mūs no īstā ceļa. Sirds enkurs ļaus droši virzīties uz priekšu.. Mēs vairs nesakām "es", bet sakām "mēs". Mēs esam jau bezdibeņa otrā malā- jaunajā Pasaulē. Mūs droši virzīja mūsu siržu ugunīgā trauksmainība. Esam pateicīgi savu siržu ugunīm. Mēs mīlam savas sirdis, mēs mīlam viens otru! Beidzot esam mājās! |
