ja kādam tīk palasīties...

„Reiz dzīvoja putns. To greznoja divi lieliski spārni un burvīgas, krāšņas un zaigojošas spalvas. Tas bija radīts brīvībai un dzīvei debesīs, radīts, lai priecētu ikvienu, kas to uzlūkoja.

Kādu dienu putnu ieraudzīja jauna meitene un iemīlējās tajā. Aiz brīnumiem pavērtu muti viņa vēroja katru putna apmesto loku, viņas sirds neprātīgi dauzījās, acis saviļņojumā mirdzēja. Meitene lūdz, lai putns ņem viņu līdzi, un tā tie lidinājās debesīs, laimīgi un neviena netraucēti. Meitene nebeidza apbrīnot savu draugu, viņa to cienīja un slavināja.

Bet tad viņa iedomājās – ja nu putnam ienāk prātā aizlidot tālu kalnos! Un meitene nobijās. Nobijās, ka ar citu putnu nekad nejutīsies tik labi. Viņa bija greizsirdīga, ka putns prata lidot.

Un meiteni sāka mocīt vientulība. Kādu dienu viņa nosprieda: „Es izlikšu slazdu. Un, kad putns atlidos, viņš te paliks uz visiem laikiem.”

Putns, kurš arī bija iemīlējies, nākamajā dienā atlidoja un iekrita slazdā. Meitene viņu ieslodzīja būrī.

Meitene nebeidz vien apbrīnot putnu. Allaž viņas mīlestība bija rokas stiepiena attālumā. Draudzenes, to redzot, teica: „Tu esi laimīga. Tev ir viss, ko vēlies.” Bet pamazām sāka notikt dīvainas pārvērtības – tā kā putnu vairs nevajadzēja ne saukt, ne meklēt, viņa zaudēja interesi par to. Nespēdams lidot un īstenot savu sūtību, putns saguma, spalvas zaudēja spožumu, un brašais lidonis kļuva neglīts. Meitene vairs neskatījās uz tā pusi, labi, ka vēl pabaroja un uzkopa būrīti.

Kādu dienu putns nomira. Meitene dziļi noskuma un sēroja. Bet par būri viņa bija aizmirsusi, viņa atcerējās tikai pirmo dienu, kad putns lepni lidoja mākoņos.

(…)” /Paulu Koelju „Vienpadsmit minūtes”