... tā tiešām bija...***
Kauns stāstīt,
Bet tā tiešām bija.
Mēs toreiz rumu dzērām,
Ārā lietus lija,
Tu mani gribēji,
Es teicu - nē,
Bet rums un lietus lija,
Līdz rokas atkusa
Un smalkus tīklus vija.
Nakts karsta sprēgāja,
Slapjš suns aiz loga
Mūsu smieklus kāri rija,
Mums visiem trijiem drusku
Bēdas dzija.
Rīts nāca ar sauli,
Šo to vēl pielāpija -
Es gāju mājās.
Un vai tad slikti bija?
***
Es nezinu, nezinu, nezinu,
Manī asinis vai sarknais vīns,
Bet gribu, lai šonakt ar mani
Esi maigs, esi mežonīgs.
Es nezinu, nezinu, nezinu,
Gribu ziedēt es vairāk vai mirt.
Mirt tevī, ar tevi, no tevis
Līdz rītam lai apstājas sirds.
Es nezinu, nezinu, nezinu,
Tas ir kliedziens vai pirmatnīgs prieks.
Vari atstāt man krelles ap kaklu,
Viss pārējais šobrīd ir lieks.
Es nezinu, nezinu, nezinu,
Kas vēl ir tik brīnišķīgs!
Sarkans vīns, nakts dejas un tu,
Tik maigs un tik mežonīgs.
***
Tu gribi vēl apskaidrību
Un debesu augstāko dziesmu.
Gribi sievieti melnās zeķēs
Un viskija pudeli klāt.
Tu gribi vēl alkaini dzīvot
Un gribi mazliet arī mirt.
Tad gaidi mani. Es nāku
Mazliet tevi mierināt.
(Ramona Vazdika) |
