Ubags un enģelis...Katru dienu gājēju tunelī pie kādas stacijas sēdēja kāds ubags. Viņa drēbes bija noskrandušas, apavi cauri. Mati izspūruši, gari un daudzus gadus nemazgāti. Rokas vātīm klātas, seja samelnējusi. Tie, kuri neuzmanīgi gāja tuvu garām šim vīram, sajuta briesmīgu salkanu smaku, kas kunģim lika teju vai stāvus gaisā palekties....Daudzi jau bija pieraduši redzēt katru dienu še viņu sēdam un gāja tam garām vienaldzīgu sejas izteiksmi.
Tā nu šis ubags tur ubagoja un ar neslēptu naidu noraudzījās no viņa tik atšķirīgajos ļaudīs, kuri labi paēduši un labi ģērbti no agra rīta jau steidzās savās gaitās viņam garām un nepievieršot uzmanību pat ar īsu līdzjūtīgu skatu. Tad ubags kādu dienu sāka domās lūgt Dievu - sak, saki kāpēc citi ir laimīgi un veseli, bet es esmu tāds kā esmu, lūdzu maini manu dzīvi tik šausmīgo! Tā viņam lūdzoties ikdienu pagāja ziema, tad pavasaris, tad vasara un rudens, tad atkal ziema...bet viņš bija gana neatlaidīgs.
Tad kādu dienu piepeši notika brīnums - viņa priekšā parasta cilvēka izskatā nostājās Dieva sūtīts enģelis. Viņš jautāja ubagam - saki, ko tik bieži traucē Debesu mieru ar savām lūgšanām? Ubags viņam jautāja pretī - saki, ak augstais sūtni, kāpēc es šeit esmu un esmu es tāds, kāds esmu? Kāpēc neesmu līdzīgs ļaudīm, kuri te iet garām man ikdienu?
Enģelis atbildēja ar pretjautājumu - saki man, vai melot ir labi?
Nē, protams, tas ir ļoti slikti....teica ubags, jo nojauta, ka tieši tā ir jāatbild Debesu sūtnim.
Enģelis klusēja un raudzījās ubagā. Tad atkal jautāja - saki man, vai zagt ir labi?
Nē, to darīt arī ir slikti....
Saki man, ko būtu pelnījis cilvēks, kurš melo, zog, iegrūž nelaimē daudz jo daudz cilvēku, padara viņu dzīvi ciešanu un smagu pārdzīvojumu pilnu?
Nezinu...bet es taču to nedaru, tik sēžu te...un neko sliktu....tici man! sašutuma pilnā balsī noteica ubags.
Enģeļa seja tapa skumju pilna. Redzi, viņš teica, tavs patreizējais stāvoklis un dzīve tāda ir tāpēc, ka reiz tu darīji visas tās sliktās lietas, par kurām tev taujāju. Tagad tu par to visu maksā....Redzi, par visu ir jāmaksā! Reiz tu dzīvoji smalkā mājā, brauci ar glaunu auto un padarīji daudzu cilvēku dzīves ciešanu pilnas. Tu dzīvoji uz citu rēķina, biji cietsirdīgs un ļauns pret visiem. Un biji pārliecināts, ka tev par to nebūs jāmaksā...bet tagad šis brīdis ir pienācis. Un samaksa būs tikpat liela, cik tavs rēķins dzīves bankā...tāpēc netraucē vairs Debesu valstību un lai Dieva prāts notiek! To teicis Enģelis pazuda.
Otrā rītā arī ubags bija pazudis un vairs nekad neparādījās savā ikdienišķajā vietā...neviens nezināja, kur tas palicis. Un neviens viņu arī nemeklēja... |
