Vientulība un Tukšums

Agrāk Manbija bail no vientulības. Tik ļoti bail. Dažādu iemeslu dēļ.

No vienas puses pieradu, ka Mani novērtē citi un pati Sevi nemaz nepazinu. No otrās puses, tā paša iemesla deļ, kad paliku vienatnē, sāku analizēt savu uzvedību, rīcību un vainoju sevi... Man bija bail palikt vienatnē, jo tad es satiku to Sevi, kuru pazinu es no citu cilvēku viedokļa un tas bija ļoti sāpīgi - saprast, ka esmu TIK slikta, lai kā arī es centos būt laba..

Otrs ir Tukšums, kad, piemēram, man nebija naudas un nebija, kur dzīvot, nebija draugu un nebija īstu vecāku, pie kā es varētu griezties pēc padoma vai pēc mīlestības.. Un TAD liekas laiks ir apstājies un es atkal biju viena un izjutu lielas bailes, jo man NEKĀ nebija... nekā no tā, ko Es uzskatīju, man vajag.

TAGAD.

Tagad ir pavisam interesanti, jo kad Es sāku labāk Sevi saprast, iepazīt, iemīlēt, lutināt... Man vairs nav bail no vientulības, jo tajā es saskatu Sevi! Es beidzot esmu satikusi to Sevi, kāda Es patiesībā esmu, nevis to, kuru iedomājas citi. Es esmu ļoti priecīga par mūsu satikšanos un tāpēc vientulība mani priecē.

Un ja iestājas Tukšums, par kuru rakstīju, tad tas patiesībā nemaz nav tukšums, tas ir laukums ar iespējām. Es varu darī JEBKO. Tukšums patiesībā parāda, cik dziļa Es esmu, tukšums parādu Manu Pilnību.

Fantastiski!

Vientulība un Tukšums ir laikam tas,kas Dievu padarīja par Dievu. Būdams viens pats no nekā viņš radīja VISU.