|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| stepinchs, 11-09-2010 11:19 |
|
2 39 |
Nobriedušas attiecības .Mīlestībai ir 3 dimensijas. Viena ir atkarības dimensija, tā piemeklē
vairumu cilvēku. Vīrs ir atkarīgs no sievas, sieva atkarīga no vīra.
Viņi ekspluatē, pakļauj sev viens otru, pielīdzina viens otru precei.
Deviņdesmit deviņos procentos gadījumu pasaulē notiek tieši tā. Jo kā tu
vari censties pakļaut cilvēku, kuru mīli? Tāpēc mīlestība, kura var
atvērt durvis uz paradīzi, atver tās uz elli.
Otra iespēja- mīlestība starp diviem neatkarīgiem cilvēkiem. Tā arī
paretam gadās. Taču tā atnes ciešanas, jo turpinās pastāvīgs konflikts.
Nav iespējama nekāda pielāgošanās, abi ir tik neatkarīgi, ka neviens nav
gatavs iet uz kompromisu, pielāgoties otram. Ar dzejniekiem,
māksliniekiem, zinātniekiem, domātājiem, ar visiem tiem, kas dzīvo sava
veida neatkarībā, nav iespējama kopdzīve. Viņi ir pārāk ekscentriski.
Viņi dod brīvību otram, taču viņu brīvība drīzāk ir vienaldzība.
Attiecības ir virspusējas. Viņi baidās iet dziļumā, ir vairāk
piesaistīti savai brīvībai nekā mīlestībai un negrib iet uz kompromisu.
Un trešā iespēja- savstarpēja atkarība. Tas notiek ļoti reti, bet, kad
tas notiek, tā ir paradīze zemes virsū. Divi cilvēki, ne atkarīgi, ne
neatkarīgi, taču bezgalīgā sinhronismā, it kā pat kopīgi elpojot, viena
dvēsele- divos ķermeņos. Kad tā notiek, tā ir īsta, patiesa mīlestība.
Tad dvēselē skan dziesma, tu esi harmonijā, kļūsti sakārtots,
individuālāks. Tā ir dziļa izpratne, ka kāds zināmā mērā pilnīgo tevi,
kāds tevi padara par noslēgtu apli.
K.S. Luiss nolēma dalīt mīlestību divos veidos: mīlestība- vajadzība
un mīlestība- dāvana. A. Maslovs arī dala mīlestību divos veidos.
Pirmo viņš nosaucis mīlestība- nepietiekamība, otro- mīlestība-
esamība. Šis dalījums ir nozīmīgs, un tas ir jāsaprot. Mīlestība-
vajadzība vai mīlestība- nepietiekamība ir atkarīgas mīlestības
veidi- tu esi atkarīgs no otra. Tā ir nenobriedusi mīlestība. Faktiski-
neīsta mīlestība- to var nosaukt par nepieciešamību. Tu izmanto otru,
ekspluatē, manipulē, pakļauj sev. Un tieši to pašu dara arī otrs,
cenšoties manipulēt ar tevi, valdīt. Izmantot cilvēku- tas nav mīloši.
Tāpēc tā tikai šķiet mīlestība, būtībā tā ir mirāža.
Pirmajā attiecību gadījumā akcentēts- kā iegūt vairāk. Trešajā- kā
atdot, atdot vairāk un bez nosacījumiem. Tas ir briedums, jo tikai
nobriedis cilvēks spēj atdot. Tad mīlestība ir neatkarīga. Tu vari būt
mīlošs, neatkarīgi no tā, vai tevi otrs mīl. Cilvēks kļūst nobriedis
tajā brīdī, kad sāk mīlēt visu un visus tāpat, kad viņš sāk dalīties ar
mīlestību, sāk atdot.
Kad tu esi atkarīgs no otra cilvēka, tas vienmēr atnes ciešanas. Tu sāc
justies nelaimīgs, jo atkarība rada verdzību. Nevienam nepatīk, ja kādam
ir vara pār tevi, atkarība nogalina brīvību. Un mīlestība nevar ziedēt
atkarībā- mīlestība ir brīvības zieds. Ko dara vīri un sievas? Viņi ir
intīmi ienaidnieki, kuri pastāvīgi cīnās, lai pakļautu viens otru ar
dažādiem paņēmieniem.
Patiesa mīlestība atnāk tikai tad, kad esi nobriedis. Kad tu zini, ka
mīlestība nav vajadzība, bet pārpilnība, kā dāvana, kā esamība. Tad tu
vari dot bez nosacījumiem. Kad cilvēks ir mīlestības pārpilns, mīlestība
sāk apļot ap viņu kā lampas stari izplatās tumsā. Tad tevi iekļauj
mīlestības aura.
Kad tev apkārt nav šīs auras, tu lūdz citam dot tev mīlestību, tu esi
ubags. Bet otrs prasa tev to dot. Divi ubagi, kuri izstiepuši viens
otram pretī rokas, un katrs no tiem cer, ka otram tas ir. Dabīgi, ka
viņi abi galu galā jūtas apkrāpti. Tas, ka otram ir tas, ko tev vajag,
bija tava projekcija, bet otram nav pienākuma atbilst tavām cerībām. Un
tu esi piekrāpis otru.. Arī viņš cerēja, ka mīlestība plūdīs no tevis.
Jūs abi cerējāt, ka mīlestība nāks no otra, un abi bijāt tukši. Kur te
var rasties mīlestība? Jūs varat vienīgi būt nelaimīgi un vīlušies-
kopā. Agrāk jūs bijāt nelaimīgi vieni, tagad varat būt nelaimīgi divatā.
Bez tam tu vari uzvelt atbildību otram- otrs dara tevi nelaimīgu. Vari
teikt, ka ar mani viss ir kārtībā, bet tas otrs...tas nejaukais vīrs,
tā kašķīgā sieva.. Tā arī cilvēki dara, atrod otru kā grēkāzi. Tu vari
mainīt vīru vai sievu tūkstoš un vienu reizi, bet tu atkal atradīsi tā
paša tipa sievieti vai vīrieti, un atkārtosies iepriekšējās ciešanas un
scenāriji.
Tas ir paradokss: tiem, kuri ir iemīlējušies, nav nekādas mīlestības, un
tieši tāpēc viņi iemīlas. Un, tā kā viņiem nav nekādas mīlestības, viņi
nevar dot. Un vēl- nenobriedis cilvēks vienmēr iemīlas otrā
nenobriedušā cilvēkā, jo tikai viņi var saprast viens otra valodu.
Nobriedis cilvēks mīl nobriedušu cilvēku.
Mīlestības galvenā problēma ir tā, ka pirms tam ir jākļūst nobriedušam.
Tad tu atradīsi tādu pašu nobriedušu partneri. Nobriedušam cilvēkam ir
pietiekamai daudz rakstura stingrības, lai spētu pastāvēt pats,
nesaistītu otru, viņš saprot dzīvi, atbildību būt kopā ar citu, pieņem
grūtības. Viņš negaida no otra pateicību par doto mīlestību, viņš
priecājas par to, ka tu to esi no viņa pieņēmis. Kad divi nobrieduši
cilvēki mīl viens otru: viņi ir kopā, bet vienlaikus atsevišķi. Viņi ir
saistīti, gandrīz kā viens vesels, bet viņu vienotība neizjauc
individualitātes. Divi nobrieduši cilvēki mīlā viens otram palīdz kļūt
brīviem.
Dzīvē tu neko nevari saņemt par velti. Tev būs jāsamaksā. Un jo vairāk
tu samaksāsi, jo vairāk no tā iegūsi. Ja tu spēj riskēt ar visu savu
dzīvi mīlestībā, liels būs tavs sasniegums. Svētums ieplūdīs tavā sirdī,
jo Dievs ir pieskāries tavai sirdij, tu esi izjutis šo pieskārienu.
/OSHO/ |
Latis: Osho, kā vienmēr, labs. ..bet nu tā ir, ka vairāk vai mazāk mēs visi piekopjam `no otra paģērošo mīlestību`.. vells, lai kļūtu `nobriedis` un sāktu `izstarot mīlestību` šīs dzīves var izrādīties par maz.. bet nu pa druskai jau jācenšas:) #2 2010-09-11 12:36
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
