Lasot Džidu Krišnamurti

Lai atbrīvotos no BAILĒM, nav jābēg no tām, jāskatās tām acīs un jāsaprot, ka MĒS PAŠI tai brīdī ESAM BAILES.

Nav nekas svarīgāk par to, KĀ rīkojos ES.

Jāpalik aci pret acī ar Sevi. Nekādu autoritāšu, nekādu līderu, Es un Es, tad sāksies jaunā dzīve. PATIESA.

Man patika Avatarā teiciens: "I See You". Tas nozīmē, ka es Tevi "redzu", jūtu ar sirdi. Tas ir tā, it kā es tikko piedzimu un man nekādas zināšanas par pasauli un cilvēku likumiem, un es visu redzu "ar visām maņām", ar sirdi un dvēseli. Ja Es tā skatos uz visu, vairs nav pagātnes, nākotnes un bailes. Ir tikai PRIEKS par visu.

Ar ko atšķiras bauda no prieka. Prieks ir UZREIZ, kad mēs saskarāmies ar kaut ko. Bauda - tad, kad pieslēdzas prāts un sāk salīdzināt, un tad vēlas paildzināt prieku. Ja ir bauda, būs ciešanas. Ja neieslēgt prātu, nekad nebūs ciešanu, jo mēs visu uztversim tā, kā tas ir. Ja TĀ redz pasauli, tad katru reizi saskaries ar to kā pirmo reizi.

Ja Es patiešām vēlos iepazīt Sevi, man jābūt ļoti uzmanīgai un vērīgai. Tas ir tā, it kā Es dzīvotu vienā istabā ar čūsku, es sekotu katrai viņas kustībai..

Bailes ir kaut kas vienots, viens. Nav jādala un jādomā, ka te man ir bail no nāves, te no šķiršanā, te no vientulības - tās ir vienas un tās pašas bailes, kas sevi savādāk pasniedz katrā situācijā. Vajag būt pilnīgi neaizsargātam, lai ieskatītos tām acīs, un tās.. pazudīs.

Prāta uzdevums ir būt nepārtraukti nodarbinātam. Bet tas ļauj mums aizmirstpar pašu galveno - par Sevi - nemānīt to svarīgāko, kas Mūsos notiek.

Kad mēs vēlamies cīnīties ar vardarbību, tad pirmām kārtām, būtu jāierauga to Sevī. Jāatzīst, ka jā, esmu vardarbīgs, pieņemt to. Un saprast, ka nav svarīgi, kādi ir citi, svarīgi ir vienīgi, KĀDA ESMU ES.