Dienasgrāmatas (blogi)

Es atkal par tām pašām sēnēm. Nu ir tagad tas sēņu laiks, un tu, cilvēks, vienkārši nevari  no tā norobežoties. Vai tu sēdi pie loga un redzi, kā kāds nes spainīti ar sēnēm,  vai tu izej laukā un tepat pagalmā dzirdi, kā sievas spriež par sēnēm, vai vienalga kā – tu esi šajā lietā iesaistīts un nepaiet necik ilgs laiciņš, kad tev jau ir gumijnieki kājās, cepure galvā un pat spannis rokā. Un uz priekšu! Man tagad ir savs, izsmalcināts mērķis – zemes tauki. Tas ir varbūt tā, kā makšķerniekam foreles vai medniekam , teiksim, irbes vai fazāni. Es eju pa pašiem riebīgākajiem brikšņiem un kritalām, spraucos mazo apsīšu jaunaudzēs un lēkāju pa applūdušiem ciņiem tikai tāpēc, lai sameklētu šīs dīvainās olas, kuru vērtību zinu tikai pēc nostāstiem. Ar laiku nāk arī veselais saprāts un apgaismība, ka ne jau nu tikai no šīm ļurbīgajām olām sastāv visa dzīve. Ir taču arī vēl citas sēnes. Šodien pamēģināju apvienot divas interešu grupas: staigāju it kā meklēdams zemestaukus, bet pie viena arī pievācu dažu labu čigāneni  vai arī jaunu un skaistu apšukundziņu. Par apšukundziņiem, kurus mūsu pusē sauc arī par Andrejiem un pat krieviņiem,  nav daudz ko runāt tāpat kā par baravikām – pēc šīm sēnēm roka arvien pasniegsies. Bet ir vēl viena sēņu šlaka, par kuru ir visai pretrunīga attieksme: zinātāji priekā berzē rokas, bet nezinātāji tikai sarauc degunu un lepni iet garām. Un tās, kā jau teicu, ir čigānenes. Vispirms jau daudziem nepatīk to plīvurs, bet ne mazāk svarīga ir cita lieta: šo sēņu reizēm ir tik daudz, ka citam nekam pat nepaliek laika, kā tikai griezt un mest prom, jo tārpaino procents reizēm ir milzīgs. Šoruden kā par brīnumu tārpainu sēņu ir visai maz. Un tā nu iznāk, ka meklējot tās dižciltīgās ļumīgās olas, roka pastiepjas arī pēc čigānenēm, kuras  visupirms jau patīkami aizpilda trauku, bet arī citādā  ziņā ir visai vērtīgas. Tās nav jāvāra un var likt tieši uz pannas un cept vai nu tūlītējai ēšanai vai arī ziemai. Un garša ir lieliska. Tāpēc šodien es balsoju par čigānenēm.