Karavīra ceļš (K.Kastaņedas skatījums)Pasaule tas ir viss, kas šeit iekļauts. Dzīve, nāve, cilvēki un viss pārējais, kas mūs ieskauj. Pasaule ir neapskaujama un neapjaušama. Mēs nekad nevarēsim to izprast. Mēs nekad neatminēsim viņas noslēpumu. Tāpēc mums viņa jāpieņem tāda kāda viņa ir kā brīnumaina mīkla. Lietas, ko dara cilvēki, nekādos apstākļos nevar būt svarīgākas kā pasaule. Un tādā veidā kareivis attiecas pret pasauli, kā pret bezgalīgu noslēpumu, bet pret to, ko dara cilvēki kā pret bezgalīgu muļķību. Kareivis zina, ka viņš ir tikai cilvēks. Viņam vienīgi žēl, ka dzīve ir īsa un ka viņš nepaspēs pieskarties visam, kas patīk. Bet tā viņam nav problēma; tā ir vienkārši nožēla.
Būt par kareivi ir pats efektīvākais veids kā dzīvot. Kareivis šaubās un pārdomā līdz brīdim, kad pieņem lēmumu. Kad lēmums pieņemts, viņš rīkojas, nenovēršot uzmanību uz šaubām, aizdomām un svārstībām. Priekšā vēl miljoni lēmumu, katrs no tiem gaida savu stundu. Tas ir kareivja ceļš. Kareivis dzīvo darbībā, nevis domājot par darbību vai domājot par to, ko domās pēc tam, kad būs beidzis darboties. Kareivja dzīvē nevar būt tukša. Viņa dzīve ir piepildīta līdz malām un viss ir līdzvērtīgs. Viņam nav ne uzvaru, ne zaudējumu, ne tukšuma. Viss ir aizpildīts līdz malām un viss ir līdzvērtīgs, un viņa cīņa ir viņa piepūles vērta.
Kareivis uzņemas atbildību par katru savu rīcību, pat visniecīgāko. Parasts cilvēks ir aizņemts ar savām domām un nekad neuzņemas atbildību par to, ko viņš dara.
Parasts cilvēks ir vai nu uzvarētājs, vai zaudētājs, un atbilstoši tam, kļūst vai nu par plēsoņu vai upuri. Kareivis nav ne uzvarētājs, ne zaudētājs.
Kareivis zina ko gaidīt un zina, kas viņu sagaida. Kad viņš gaida, viņam nav vēlmju, tāpēc, lai ko viņš iegūtu, tas vienmēr būs vairāk nekā viņš var paņemt. Ja viņš grib ēst, tad tiks ar to galā, jo necieš no tā. Ja viņš ir ievainots, viņš tiks ar to galā, jo necieš no sāpēm. Būt izsalkušam vai ciest no sāpēm nozīmē, ka cilvēks nav kareivis, un izsalkuma vai sāpju spēks var viņu iznīcināt. Ikviens ceļš ir tikai viens no miljons iespējamiem ceļiem. Tāpēc kareivim vienmēr jāatceras, ka ceļš ir tikai ceļš; ja viņš jūt, ka šis ceļš neiet pie sirds, tas ir jāpamet par katru cenu. Ikviens ceļš ir tikai ceļš, un nekas netraucēs kareivim to pamest, ja to liks darīt viņa sirds. Lēmumam jābūt brīvam no bailēm un patmīlības. Uz ikvienu ceļu jāskatās tieši un nesvārstoties. Kareivis pārbauda to tik reižu, cik uzskata par vajadzīgu. Izvēloties ceļu kareivis uzdod sev tikai vienu jautājumu: vai šim ceļam ir sirds?Kareivis ceļu izvēlas ar sirdi un seko šim ceļam. Viņš zina, ka viņa dzīve beigsies ļoti drīz; viņš zina, ka tāpat kā jebkurš cits ceļš arī viņējais iet uz nekurieni; un viņš zina, ka nekas nav svarīgāks par kaut ko citu. Kad kareivis sāk pārvarēt šaubas un bailes, viņš domā par savu nāvi. Doma par nāvi tas ir vienīgais, kas spēj norūdīt viņa garu. Nāve atrodas visur. Nāve neatlaidīgi izseko mūs, un ar katru sekundi tā ir tuvāk un tuvāk. Nāve nekad neapstājas. Brīdī, kad cilvēks apzinās zināšanu šausminošo dabu, viņš apzinās arī, ka šajā ceļā uzticams un neaizvietojams ceļabiedrs ir nāve. Nāve ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas zināšanas pārvērš par reālu spēku. Ar nāves pieskārienu noslēdzas viss, un viss kam viņa pieskaras, kļūst par Spēku. Tikai nāves idejas pieņemšana dod kareivim pietiekošu atsvešinātību, lai piespiestu sevi kaut kam un spēju ne no kā neatteikties. Viņš zina, ka nāve seko viņam pa pēdām un nedos laiku aiz kaut kā aizķerties, tāpēc viņš mēģina visu, ne pie kā nepiesaistoties. Kareivim ir jāzina, ka viņa rīcība ir nelietderīga, bet viņam tā ir jāveic tā, it kā viņš par to nezinātu. Tā ir kontrolējama muļķība. Nekam nav īpašas nozīmes, tādēļ kareivis vienkārši izvēlas kaut kādu rīcību un veic to. Bet veic to tā, it kā tam būtu nozīme. Viņa kontrolējamā muļķība spiež viņu teikt, ka viņa rīcība ir ļoti svarīga, un rīkoties atbilstoši. Tajā pašā laikā viņš lieliski saprot, ka tam visam nav nozīmes. Pārtraucot rīkoties, kareivis atgriežas miera un līdzsvara stāvoklī. Laba bijusi viņa rīcība, vai slikta, izdevās to pabeigt vai nē par to viņam nav nekādas daļas. Kareivis var vispār neveikt nekādas darbības. Tad viņš uzvedās tā, it kā šī pasivitāte būtu viņam ļoti nozīmīga. Viņam ir taisnība arī šajā gadījumā, jo arī tā ir kontrolējama muļķība. Kareivim nav ne goda, ne cieņas, ne ģimenes, ne vārda, ne dzimtenes. Ir tikai dzīve, kas ir jānodzīvo. Tādos apstākļos kontrolējamā muļķība vienīgais, kas var saistīt ar tuvajiem. Parasts cilvēks ir pārāk norūpējies par to, lai mīlētu cilvēkus un lai viņu mīlētu. Kareivis mīl un viss. Viņš mīl visus, kas viņam patīk, bet viņš izmanto kontrolējamo muļķību, lai neuztrauktos par to. Kas ir pilnīgā pretrunā ar to ko dara parasts cilvēks. Mīlēt cilvēkus un būt mīlētam ne tuvu nav viss, kas pieejams cilvēkam. Sevis svarīguma sajūta cilvēku padara bezcerīgu: smagu, neveiklu un tukšu. Būt par kareivi nozīmē būt vieglam un plūstošam.
Ierobežot sevi vissliktākais un ļaunākais pašnožēlas veids. Rīkojoties šādi mēs spiežam sevi noticēt, ka veicam kaut ko nozīmīgu, gandrīz vai varoņdarbu, lai gan patiesībā tikai vēl vairāk padziļinām tīksmināšanos par sevi, dodot paštīksmei barību un uzturam sevis svarīguma sajūtu. Dusmoties uz cilvēkiem nozīmē uzskatīt viņu rīcību par kaut ko svarīgu. No šīs sajūtas noteikti ir jāatbrīvojas. Kareivja gars nav pieķēries ne pašnožēlai, ne žēlabām, tāpat kā nav pieķēries uzvarām vai zaudējumiem. Vienīgā kareivja pieķeršanās cīņa, un katra viņa cīņa ir kā pēdējā cīņa uz šīs zemes. Tāpēc iznākumam praktiski nav nozīmes. Šajā cīņā kareivis ļauj savam garam plūst brīvi un skaidri. Un kad viņš cīnās, viņš zina, ka viņa griba ir nevainojama. Tādēļ viņš daudz smejas. Fragmentu salikums no Karlosa Kastaņedas grāmatas Laika rats www.e-mistika.lv |
