|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| GuntaLeona, 23-08-2010 21:38 |
|
48 |
Pie lāča Platona- Sveiks! Tā esmu es. Atnācu, kā solīju. Tu nemaz nesasveicināsies?- Mmm.Izskanēja laikam sveiciens un viņš pavirzījās tuvāk.Vecs, pinkains, no dzīves noguris. Tik ilgi atpūšoties, jau varētu atgūt mundrumu. Bet nekā. Nogurums pāri visam.-Klau, tad, kad mēs sarakstījāmies, man likās, ka esi baigais mačo, man pat bija bail no tevis.- Mmm.- Ko tu gribēji teikt, es nesapratu. Zinu, ka tu visu saproti, tikai runāt neesi iemācījies. Toreiz tie pirksti pa klaviatūru gan strādāja labi. Parādi tos.Un viņš pacēla uz augšu savas spalvainās ķepas, baigi garie nagi izauguši un ar spalvām - nav ko brīnīties, ka vairs nesarakstāmies, ar tādiem nagiem tik klaviatūru var saskrāpēt, neko jēdzīgu, kur nu vēl skaistu un interesantu, nevar uzrakstīt.Es pat toreiz dusmojos, ka pēc tam, kad bija uzrakstījis, ka uzpeldējušas jaunības jūtas, pazuda un viss.Kādu laiku vēl rakstīju, bet ieraugot, ka pat nelasa manus vārdus, sakrāvu visu kaudzītē, apsēju ar rozā (tā krāsa man nepatīk) banti un iemetu degošā krāsnī.Lai deg karstām ugunīm tas, kas kādreiz bija ugunīgs.- Man drīz jāiet, tūlīt paliks tumšs, neredzēšu ceļu mājup. Atnākt vēl kādreiz pie tevis?- Mmm.Tagad es nezinu - tas mmm ir jā vai nē. Ko lai dara? Ko apsiet ar lentu un dedzināt arī vairs nav, viss sadedzis. Varēja būt. Bet lācis ir lācis.Viņš spēj domāt tik par sevi. Viņu neinteresē, ka būtu domājusi par sevi un viņu.- Es eju, sēdi tepat. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
