|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Turduks, 20-08-2010 23:41 |
|
9 49 |
Reiz pastaigājoties pa ielu, vecais runcis ieraudzīja jaunu kaķēnu. Tas skrēja uz apli. cenšoties noķert savu asti. Vecais runcis, kurš bija dzīvē redzējis tik daudz, ar dziļu interesi vēroja mazo, kurš tā aizrāvies ar savu nodarbi nemaz nemanīja savus neskaitāmos kritienus.
- Pastāsti man noslēpumu, mīļais, kas tev liek skriet pakaļ savai astei? - runcis jautāja kaķēnam.
- Man vienkārši kāds teica, ka mana aste - tā ir mana laime, - kaķēns atbildēja, - tāpēc es gribu to noķert.
Vecais runcis pasmaidīja tik platu smaidu, kādu var redzēt tikai veciem, gudriem kaķiem un teica:
-Tu zini, kad es biju tik jauns kā tu, man teica to pašu. Es tik daudz dienas un naktis pavadīju ķerdams savu asti - ne ēdu , ne dzēru, jo es ne par ko citu nevarēju domāt. Es bezspēkā kritu un cēlos augšā, lai tomēr noķertu savu asti. Un tad pienāca tas brīdis, kad es padevos. Man jau vairs nevajadzēja neko un es devos, kur acis rāda. Un zini, kas notika?
- Kas? ... - nepacietīgi jautāja kaķēns.
- Es ieraudzīju, ka mana aste skrien man pakaļ, lai kur es arī neietu.
(c) nezināms |
Vikinja: man ļoti, ļoti patīk šis Dg ieraksts! :)
Paldies par to! :):) #1 2010-08-20 23:48
Turduks: bet lūdzu :)) #2 2010-08-20 23:51
Eivisa9: Man arī, pat ļoti. ļoti #3 2010-08-21 00:04
hefny: jā,un ja kaķis to asti paceltu tur--tad kā lukturis virs viņa-visur līdzi un virs--kā enģelis tad.
Patika. #4 2010-08-21 00:09
Turduks: Tā ir ;) #7 2010-08-21 08:16
Vikinja: Un kā ir ar Tavu asti? :):) #5 2010-08-21 00:31
Pārējos 2 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
