Dienasgrāmatas (blogi)

Skrien sekundes, aizzib mirkļi... Skumjas ir vientulīgas... Tam kuģim mastā bij` uzvilkta viena vienīga bura... jautāsiet, kādā krāsā? ... cerību un ilgu krāsā... paslēpti mūsu domu un iedomu apcirkņos, mēs rokamies tur, jo ceram tur ko atrast... Kāds vientuļš eņģelis sēž uz zili rozā debesmalas... viņš šūpo kājas un skaļi smej... tāda pasaule kā kino biļete - mazliet saņurcīta, ar aplupušiem stūriem.......Katram rītam un katram vakaram ir sava smarža... Bet pa vidu ir naktis... naktis, pilnas nepiepildītu cerību, nepateiktu vārdu, nenosūtītu vēstuļu... Es nakti ``laižu caur sevi``... tā ``izskrien`` cauri vēnām un artērijām, samaldama savā ceļā visu lieko un nevajadzīgo... tad, kad rāpoju pa saviem prāta un neprāta džungļiem, vairos sev jautāt - hei, hei, vai tu dzīvo vēl, vai jau iznīcināts? Vārdi kā bumeranga mesti nāk atpakaļ... cik, redzīgi būdami,... mēs saredzam, ..cik, dzirdīgi būdami, mēs ...saklausām...

http://www.youtube.com/watch?v=D_CPqfNrfgk&feature=player_embedded