klejo domas kā mākoņi debesīs. bet tie( mākoņi) nav bezmērķīgi, tos nes vējš.īsti nezinu, vai drīkstu būt tik patiesa, lai absolūti te(ohā) izpaustos. nav jau nekur tik labi,kā noslēpties kādā grūti definējamā ļaužu klubiņā. bet tā kā dg rakstu jau gadiem, tad te es esmu gana vispārīga, bet arī gana personīga,lai ieskicētu kādu savu emociju.
ha ha ha! nu nevarēju es otrdien pacelt galvu un sevi aizdabūt uz busu. pēc vakardienas jūras es gulēju dīvainā miegā- pirmo reizi pamodos pēc 2 stundām ar sajūtu, ka esmu izgulējusies. paskatos pulkstenī- viens. aizveru acis un atceros garu sapni, kurā man tik ļoti tuvu sejai raudzījās acis, tās pašas, no jūras. nez kāpēc tik lielas, tik tuvu. ja godīgi, tad buča arī bija. nu ko? absolūti laimīga, ka nakts vēl gara, saritinājos kā mana kaķīte, un no rīta bieidzot sajutos gana spirgta, gana stipra, lai beidzot sāktu darbu.
domas, jā ! teikums, kas ilustrē dvēseles stāvokli, garu pārdomu brīdi. tikai viens teikums. bet es nez kāpēc zināju, ka tā arī ir. secinājums- (man nobira asara, un ne viena vien, ), laiks nežēlīgi strādā, un mēs viens otram drīkstēsim būt pēc gadiem 10, ar līkām mugurām un ķūzēm( es pārspīlēju, bet tuvu patiesībai). bet būsim. un lai tas notiktu, redz, reizēm ir jānozogas.
|
