Atmiņas un tā...

Esmu viegli iespaidojams, sava darba dēļ spilgtākie iespaidi reizēm tik no oho, īpaši, ja darba mazāk. Tad nu atkal iejutos PA domu apmaiņā par to kā labāk - pienest vīrietim kotletes priekšā un podu pakaļā, vai tomēr likt arī nedaudz papūlēties, draudzeni šad tad iepriecinot. Un visu rītu un vēl tagad dziedu - ti skaži, ti skazi-i, što ķe nada, što ķe nada, možet dam, možet ņet što ti hoš!:)  Krievietes vispār esot labas un paklausīgas sievas, un pašas labākās dzīvojot tālajos ziemeļu apgabalos gar Balto jūru. Reiz bija tā laime iepazīties ar tādu meiteni koka pilsētā Mezeņā, dančos jūrnieku klubā. Blakus danču placim bija interklubs - krievu laikos bija tādi gandrīz katrā ostā, lielākoties ārzemnieku savaņģošanai no čekas puses, bet arī mēs tur varējām tikt. Tad nu tāds bariņš jūrnieku izejam tajā deju placī - vienā galā drūzmējās meitenes, otrā puiši vietējie - danco tik pāris meitenes pa pāriem. Mēs ta ko - meitenes brīvas, dancojam, ka brunči pa gaisu! Bet meitenes kautrīgas un godīgas, iepazinos es tur ar Aņutu - smuka bez gala! Pēc dančiem pavadīja mani, pabučojāmies, kā nu bez tā, bet draudzene visu laiku netālu uzpasē. Vaicāju, ko ta vietējie nedanco - nevarot, ja ar kādu visu vakaru nodancošot un, ja nedo dies vēl pa ielu kopā pastaigāšot - viss, jāprecās. Nu godīgas bez gala, bučāties patīk, bet - celovatj to celūj, no pošto pod jubku ļeziš!:) Pošto, pošto, nu smuka bija bez gala, sarunājām, ka rudenī uzmeklēšu Aņutu Arhangeļskas tehnikumā, bet nekā - rudenī aizgājām uz Murmansku. Tā arī netiku pie krievu sievas, atceros Aņutu, nu jau droši vien babu Aņu šad un tad. Pie tam tas trakākais - pavadīja mani līdz ostas vārtiem, bet tur mūsējie sākuši stīvēties ar vietējiem, Aņa vēl parādīja - re, mans brālis tas tur priekšā vicinās! Un sagadījās, ka tieši es tam brālim tā makten pa žokli trāpīju, gar zemi gan:((