|
|
Burve77 dienasgrāmata
| Sestdiena 07-08-2010 01:37 |
|
3 48 |
Komētu satikšanāsViņa stāvēja pie atvērta loga un skatījās, kā lietus aizkars aizsedz aizbraucošo auto. Uguntiņas kļuva aizvien sīkākās, nespodrākas, līdz izgaisa pavisam. Viņa juta lietus pilienus sev uz sejas...tas bija tik labi...jo seja dega kā ugunīs.
Tas bija sācies jau sen, viņa bija simtām reižu savā domu kinoteātrī demonstrējusi šo filmu, bet, katru reizi to skatoties no jauna, jutās tieši tāpat. Viņa strādāja muzejā, ir tāda profesija - zāles uzraugs. Parasti tās ir pavecas sievietes, kuras sargā muzeja telpas, lai kāds pārāk dedzīgs mākslas "mīļotājs" kaut ko nesabojā vai neuzvedas skaļi un netraucē pārējiem apmeklētājiem. Viņa nebija veca, bet šo darbu bija dabūjusi tāpēc,. ka viņas paziņa bija muzeja restauratore, kas aizlika labu vārdu par viņu direktoram.
Kādu dienu, kad diena jau gāja uz beigām, pārējās muzeja uzraudzes jau gatavojās darbu beigt, bet viņa vēl apstaigāja savu "teritoriju" - trīs telpas, kas bija viņas pārziņā, muzejā ātriem soļiem iesteidzās vīrietis. Viņš gāja tieši uz savu mērķi, neapstājoties ne pie vienas no gleznām. Parasti apmeklētāji pa muzeju staigāja lēni, visu pamatīgi apskatīdami, bet šis vīrietis gandrīz skrēja. Viņa paskatījās pulkstenī - muzejs tūlīt jāslēdz, varbūt tāpēc tāda steiga. Vīrietis jau bija sasniedzis telpu, ko meklēja, un apstājās pie vienas no gleznām. Viņš skatījās uz to un kaut ko runāja pie sevis. Viņa uztvēra dažus vārdus - mīļā...mans enģeli....es tevi atradīšu, es noteikti tevi atradīšu!
Viņai kļuva savādi...kāpēc viņš sarunājās ar gleznu? Lai gan... muzejā jau varēja vērot dažādas dīvainības, dažas gleznas tiešām apmeklētājos raisīja daudz emociju. Viņa bija redzējusi, kādu saviļņojumu cilvēkos izraisa negaisa ainavas, jūras skati, tie cilvēkiem lika domāt par dabas varenību un savu niecīgumu tās priekšā..
Viņš jau bija nomierinājies, stāvēja gleznas priekšā un tikai skatījās uz to. Viņa klusiem soļiem piegāja vīrietim klāt un sacīja, ka muzeju jau slēdz ciet, ka viņam jāiet projām. Vīrietis skatījās uz viņu, kā nesaprot, ko viņa saka. Iztraucēts savās domās, viņš vēl nespēja atgriezties realitātē.
Bet tad vīrietis pēkšņi pamanīja sievietes seju. Viņš kā neticēdams skatījās uz sievieti, kas stāvēja viņa priekšā. "Tu...no kurienes tu te parādījies, es tikko ar tevi jau sarunājos!" viņš pārsteigts jautāja.
" Es esmu muzeja uzraudze, muzeja apmeklēšanas laiks ir beidzies, jums jādodas projām!" viņa mierīgā balsī sacīja.
" Vai tu nāksi ar mani, mans eņģeli? Vai nāksi? " vīrietis nedroši jautāja. Viņa nesaprata, ko darīt. Tik dīvains piedāvājums..bet tad viņa pievērsa skatienu gleznai, uz kuru vīrietis bija skatījies, un pārsteigumā iesaucās. Gleznā bija attēlota krītoša zvaigzne un sieviete, kas kuru katru mirkli šo zvaigzni notvers rokās...un šī sieviete izskatījās tieši tāpat kā viņa...
Turpmāk vēl...
|
azzula37: cik cukurcukur saldi ;) bet bez salduma kafia nav garshiga :) #1 2010-08-07 02:13
Burve77: Jā, šonakt man garšo salda kafija:) Pietiek rūgto dzert! Turpinājums būs vispār cukura sīrups:)) DDD #3 2010-08-07 02:37
priecinjsh: pasakaini.
shodien redzeeju kriitoshas zvaigznes. 2as. nokrita pa aatru. grr. . . #2 2010-08-07 02:14
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
