neapsmaidījos ... jeb ...Čakars par draudzības cenas tēmu. Kas liek draugiem, kuri sevi par tādiem deklarē, viedokļu atšķirību gadījumos, teciņiem vien nākt un mācīt "pareizi dzīvot" ( masu spiediena/kvoruma viedokļa dēļ)? ... lasīt tālāk (3480 zīmes) -»Vai tās ir bailes no masu kritikas (ja gadījumā ķēdīte trūkst un parauj līdzi, kā mēs visi zinām, pirmie cieš nepopulāro viedokļu aizstāvētāji)? Nezināšana, situācijas nepārzināšana un nevēlēšanās ieņemt "nepareizo" pozīciju (par kuru, noteikti vēlāk kāds ieknābs)? Mūžam dzīvā vēlme salāpīt visus pasaules caurumus (izņemot tos, savā ancukā)? Kas ir šo baiļu - nostāties taisni un nelocīties līdzi visiem vējiem (lasīt -nepūst tikai sev izdevīgās stabulēs)- pamatā? Manā dzīvē nesen bija kāds gadījums, kad mani saprata un atbalstīja līdz brīdim, kad atteicos būt par ciča turētāju (nu, palika man reāli par grūtu, atbildēt uz flūdu, visās manās kastēs un telefonē - pisulām , kurās dominēja jautājumi, uz kuriem man (pēc sūtītāja domām), bija pienākums sniegt atbildes), dzīvot svešu dzīvi un tēlot to sasodīto mammas cici... Kas notika pēc tam? Aj, nu tak zirgam skaidrs - vecā labā "diagnozes uzstādīšana", kas tad vēl?! :)) Dīvaini, taču par diagnozes autoru, manas domas nav mainījušās ne par gramu. Savā ziņā, šis dīvainis man ir pat simpātisks un es vēl arvien nedaudz monitorēju viņa gaitas un iesmaidu, kad viņš uzkāpj uz kārtējā grābekļa un čīkst par puniem, atšķirība ir tikai iekš to, ka es vairs nejaucos, nepalīdzu piecelties un nedodu padomus - tas laiks ir beidzies. Katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad ir jāsaprot, ka neviens nav vainīgs pie viņa neveiksmju sērijas, neviens nav vainīgs pie viņa nepareizajiem greizajiem pagriezieniem un secinājumiem un neviens , izņemot pašu tornī stāvētāju, nav vainojams pie redzesleņķa nepilnībām, izņemot pašu torņa autoru un saimnieku. Tobiš - kā saklāja, tā arī visu dzīvi gulēs. Un nekad nebūs savādāk !
Šodien manas pastkastiņas sienas izrotāja vēl viena uzbraucienu sērija iz operas "pie manis nāk pačīkstēt uz pleciņa tie, kurus tu nežēlo ar savu aso mēli". Sarunu neatstāstīšu, pateikšu tikai vienu - šī pārmetuma autors naproč atteicās saprast, ka man nav pienākuma neviena priekšā atskaitīties par savām darbības metodēm un to efektivitāti, kā arī, mani ļoti maz uztrauc virtuāļa labsajūta un samta cimdu prezence manā bardačokā ... Un vēl, pārmetuma autors atteicās saprast, ka dzīve ar to arī skaista, ka vieniem šamā dots tikai ciest, citiem mīlēt, būt mīlētiem, vienus tas tur, apveltījis ar asu prātu, citiem - nedodot ne kripatu pasaulīgo labumu, vieni -visu mūžu pavadīs ņerkstot un vainojot citus savās likstās, citi ies un darīs un neteoretizēs par rītdienas plāniem, bet vienkārši- izdarīs un atnāks paziņot, ka ir sakāvuši savus dēmonus un ir uz trases, un nolāpīC, ir laimīgi! Pārlasīju šodienas saraksti un nodomāju - jēziņ, cik tomēr labi tā - dzīvot vienai dienai, nepiebāzt galvu ar Napoleona plāniem gadu uz priekšu, nestrēmot par nelabojamo un celt tieši tik, cik var no zemes atraut un to, ko šodien nevar atraut, to jāsadala mazākās daļās ... Pasaules lāpīšana ? Nesmīdiniet ... pasaulē viss ir līdzsvarā ! Un savu svaru pusi es esmu izvēlējies jau ļoti sen, nenožēloju, nesvārstos un ceru vieglu garu nošauties dienā, kad apstākļi piespiedīs mani to mainīt, pret manu gribu. Citiem vārdiem - cheers visiem tiem, kuri necisina stringos, dzirdot sava mugurkaula krakšķus! /Nav ko atpogāt, ne pacelt, ne saskandināt ... Tik veselīgi atraugājoties, nokāpj no tribīnes .../
|
