vezis

Tikai analoģijas kategorijās domājot, spēsim izprast, kas izraisa, veicina un ārstē vēzi. Skaidri jāapzinās, ka katrs no mums ir acīm redzams un konkrēts kopums (vienība no daudzām vienībām), kas reizē ir arī daļa no kāda cita, vēl lielāka kopuma (cilvēces). Šo kopumu savukārt veido daudzas citas kopuma vienības. Tā, pie­mēram, mežs (kā noteikts kopums) ir tikai daļa no vēl lielāka kopuma (ainavas), bet pats tas veidojas no neskai­tāmiem kokiem (daudz sīkākām kopuma vienībām). Pievēršot uzmanību pašam kokam, redzam, ka tas ir tikai meža sastāvdaļa un ka katram kokam ir savas saknes, stumbrs un galotne — tā sastāvdaļas. Stumbrs attiecas pret koku tāpat kā koks pret mežu vai mežs pret ainavu.

Aplūkosim cilvēku, kas ir cilvēces daļa un kam pašam ir daudzējādi orgāni un to sistēmas. Orgānus savukārt veido šūnas un to apvienojumi. Visur vēroja­ma spilgti izteikta hierarhiskā saikne starp kopumu un daļu, kā arī otrādi. Cilvēce no katra atsevišķa cilvēka gaida, ka viņš izturēsies tā, lai pēc iespējas vairāk veicinātu cilvēces izdzīvošanu un attīstību. Bet cilvēks pats, lai izdzīvotu, savukārt no orgāniem gaida to nor­mālu funkcionēšanu. Arī orgāns no šūnām, kas to veido, gaida tam jau dabas uzlikto pienākumu (funkciju) nor­mālu izpildi. Visi grib izdzīvot.

Šai hierarhijā, kuru varētu turpināt tālāk vai nu uz vienu, vai uz otru pusi, katrs individuālais kopums (šūna, orgāns, cilvēks) vienmēr ir zināmā pretrunā starp savu personisko dzīvi un pakļaušanos augstākai vienībai (subordinācija).

Katra kompleksā veidojuma (cilvēces, valsts, orga­nizācijas) funkcionēšana tiek virzīta uz to, lai visas tā sastāvdaļas pēc iespējas labāk pakļautos kopīgai idejai vai mērķim un kalpotu tiem. Dabisks ir secinājums, ka ikkatru sistēmu vai orgānu vājinās pat tikai dažu tā locekļu izstāšanās no spēles, kaut arī vienoto kopumu pagaidām tas nevājinās. Bet eksistē robeža, kuru pārkāpjot, rodas bīstamība, kas šo vienoto kopumu var izpostīt.

Vēsturiski uzskatāmi ir valsts iekārtu (formāciju) izdzīvošanas piemēri. Valsti spēj vājināt pat daži pil­soņi, kuriem ir parazītisks dzīves veids un kuri vēršas pret valsti, iesaistot šādā darbībā ari citus pilsoņus. Un, pieaugot šai ļaužu grupai, kuras mērķis ir pilnīgi pretējs valsts mērķiem, visai valstij rodas nopietnas briesmas. Kādu laiku valsts cenšas aizsargāt savu pastāvēšanu. Taču, ja tās mēģinājumi nevainagojas ar panākumiem, sabrukums ir nenovēršams.

Perspektīvā iespēja saglabāt valsti kā vienu veselu­mu nozīmē sadumpojušos pilsoņu grupu laikus saukt pie sabiedriskās kārtības, dodot tai visas iespējas piedalīties kopīgo mērķu sasniegšanā. Diemžēl itin bieži valsts lietotie rupjie un varmācīgie pasākumi citā­di domājošo apspiešanai vai iznīcināšanai nedod panākumus, bet drīzāk gan paātrina sabrukšanas proce­su. No valsts struktūras viedokļa opozīcijas spēki ir bīs­tami ienaidnieki, kuriem nav cita mērķa, kā vien izjaukt veco, labo kārtību un veicināt haosa izplatīšanos.

Bet šis ir tikai vienas puses viedoklis. Cilvēkiem, kuri sacēlušies pret valdošo kārtību, tas ir pavisam citāds. Un viņi to uzskata par vienīgo pareizo, ko arī vēlas īstenot. Valsts pieprasa pakļaušanos, bet grupas grib brīvību. Un var saprast kā vienus, tā otrus, bet nav viegli vienlaikus atbalstīt abu intereses, kādu no viņiem neupurējot.

Ar šais rindās ietverto jēgu nekādā ziņā nav domāts attīstīt nekādas politiskās vai sabiedriskās teorijas. Mēs vēlamies, paplašinot šauro redzes leņķi, uzskatāmi parādīt vēža attīstības procesu pilnīgi citā līmenī nekā līdz šim. Vēzis nav izolēts process, kurš izpaužas tikai tajās slimības formās un stadijās, kam medicīna devusi visiem zināmus nosaukumus. Tas ir daudz sarežģītāks un interesantāks process, kas aptver daudzas mūsu dzīves sfēras. Gandrīz visos citos slimību gadījumos vērojam tādu interesantu parādību, ka saslimušais organisms ar visiem iespējamiem līdzekļiem cenšas atbrīvoties no slimības. Un, ja viņam tas izdodas, mēs runājam par izveseļošanos, pretējā gadījumā — par nāvi.

Turpretī vēža audzējam attīstoties, ir novērojams pavisam kas cits — ķermenis pasīvi izturas pret šūnu patvaļīgo darbību — to pastiprinātu dalīšanos.

Sākumā tas nerada draudus visam organismam, jo šis process vēl noris sadraudzībā ar to. Bet laika gaitā vēža šūna, sava saimnieka neapstādināta un nepārvei­dota, sāk attīstīt un īstenot tikai savus mērķus, neko citu vairs neņemot vērā. Savu darbību tā veic saskaņā ar specifiku, kas piemīt orgānam, kurā tā ir ieperinājusies, pirmajā vietā izvirzot pašas izplatīšanos. Izturēdamās citādi nekā daudzšūnu būtnes locekle, tā atgriežas evolucionāri vēsturiskajā ziņā daudz agrākā eksistences pakāpē — kā vienšūnas veidojums. Šūnām ātri un hao­tiski vairojoties, tiek nojauktas morfoloģiskās robežas (rodas infiltrāti*) un šūnas pašas rada atbalsta punktus (izveidojas metastāzes). Pārējo — ignorēto — šūnu apvienojumu šīs šūnas lieto sev par barību. Vēža šūnu augšana un vairošanās reizēm notiek tik strauji, ka asinsvadi vairs nejaudā apgādāt tās ar uzturvielām. Tādā gadījumā vēža šūnas, izmantodamas rūgšanu, no skābekļa elpošanas ātri pārkārtojas uz daudz vienkāršāku elpošanas veidu, ko jebkura šūna spēj radīt vienīgi sev.

Ļoti "veiksmīgā" vēža šūnas izplatīšanās beidzas tikai tad, kad tā jau "apēdusi" sev kā barošanās vidi pakļauto cilvēku. Tas uzvaras gājiens līdz tam brīdim, kad organisms galīgi zaudē spēkus, vienmēr ir "veiksmīgs". Barošanās resursu izsīkšana ir tās nāve.

Rodas jautājums: kāpēc gan var pienākt tāda reize, kad šāda pilnīgi vesela šūna pēkšņi satrakojas un veic iepriekš aprakstīto ceļu? Kā vesela organisma vai orgā­na paklausīgai loceklei tai jāveic savs noteikts darbs un tam jāsignalizē par sajustiem traucējumiem, lai tos likvidētu. Ilgu laiku šūna tā arī darbojas. Bet tad reiz notiek tā, ka veselums tās "acīs" zaudē pievilcību un sākas dumpis. Katra šūna taču ir brīva un neatkarīga, tāpēc dara, ko vien grib. Un tai radusies ideja ar savu neierobežoto izplatīšanos kļūst nemirstīgai. Kāpēc gan to neizdarīt? Veselums tādā gadījumā kļūst idejai par traucētāju un ierobežotāju. Turklāt pārsteidzoši ir tas, ka šūna it kā atceras savu iepriekšējo brīvību un atgriežas pie primitīvas eksistēšanas. Tā ar pilnu jaudu kaismīgi tiecas pakļaut līdz šim eksistējušās vienotības un kopības intereses tikai savai gribai un nekautrīgi sāk īstenot savu brīvību.

"Veiksmīgā" virzība, kuras acīm redzamo kļūmīgumu pirmoreiz izdodas atklāt ļoti vēlu, visbei­dzot liek pamanīt, ka, upurējot citus un izmantojot tos par barotni, beigas ir klāt arī pašai. Vēža šūna eksistē un darbojas tikai tik ilgi, kamēr tā ir stāvokļa noteicēja. Tiklīdz par noteicēju kļūst viss veselums, ļaundabīgajai šūnai pienāk gals.

Iepriekš minētais liecina par liktenīgām sekām, ko var radīt šāda attieksme pret brīvību un nemirstību. Tādējādi, atrisinot divu polaritāšu — "es" vai "kopība" — problēmu, vēzis tiek pilnīgi sakauts. Cilvēks šīs nelaimīgās problēmas risinājumu rod ar ārkārtīgām grūtībām. Soļodams pa dzīvi, viņš taču ir raudzījies uz sevi tikai no šo divu alternatīvu aspekta, bet dzīve ir gudra un daudzveidīga. Atsacījušies no vecās sabiedrības vai paziņas, mēs pārāk vēlu ievērojam, cik tie mums tomēr nepieciešami.

Vēža slimniekam nebūt nav bijusi vēlēšanās upurēt sevi vēža šūnai, bet arī tai nav bijis tādas aizrautības, lai savu dzīvi upurētu cilvēkam. Kā cilvēkam, tā arī šūnai ir vienlīdz brīnišķīgi argumenti, tikai viņu viedokļi ir pavisam atšķirīgi. Abas puses grib dzīvot un aizstāvēt vienīgi savas intereses un priekšstatus par brīvību. Tādēļ katra puse ir gatava upurēt otru, bet ne sevi. Tas spilgti izpaužas piemērā par valsti, kurā ir divas parti­jas, kas viena otru neņem vērā, tādējādi novājinot gan sevi, gan valsti kopumā.

Parasti ārstniecības pasākumi tiek veikti, lai vēža šūnu iznīcinātu. Šai arsenālā ir iekļautas atbilstošas operācijas, apstarošana, ķīmiskā terapija. Un tas ilgst, kamēr vien to var izturēt sirgstošā cilvēka organisms. Un, ja tomēr vēža šūnas uzvar, tad tās upurē cilvēku.

Vēzis uz mūsu Zemes ir vecum vecs konflikts. Divkājaino tēze "apēst vai pašam tikt apēstam" eksistē jau sen. Vai gan mēs jelkad esam padomājuši par vēža šūnas rupjo rīcību un nežēlību, kā ari par to, cik tuvredzīga ir šī vēža šūna, ka pati sevi ved uz nekurieni? Un vai mums ienāk prātā, ka itin bieži paši uzvedamies kā vēža šūna, cenzdamies izdzīvot pēc šīs šūnas teorijas? Tieši te arī ir meklējama vēža slimības atslēga. Un nav nejaušība, ka šī slimība mūs­dienās ir tik plaši izplatījusies. Ļaundabīgās slimības — tā ir mūsu kolektīvā portreta patiesā seja.

Mūsu gadsimtam raksturīga ir īsta ekspansija. Politiskajā, reliģiskajā, ražošanas un personiskajā dzīvē cilvēki cenšas izvērst kā savus mērķus, tā arī intereses, neņemot vērā objektīvos ierobežojumus. Turklāt tiek lietota rafinēta cenšanās visur iedibināt savus atbalsta punktus (metastāzes). Un jo bieži tie dod neierobežotu iespēju gūt izdevīgumu un iedzīvoties. Kā audzēja šūna tiecas drīzāk ieņemt vairāk atbalsta punktu, tāpat arī cil­vēks nereti dzītin dzenas pēc dažādiem labumiem. Komunikāciju sistēma veicina sakarus ar dažādām val­stīm un tautām. Ir tādi cilvēki, kuri ērti un izdevīgi aplidojuši visu pasauli, bet nav iepazinuši prieku, ko dod sazināšanās ar kaimiņu vai partneri, bet galvenais — nav iepazinuši paši sevi. Aizmirsuši vienotības jūtas, viņi reizēm nezina, kā un kur pavadīt brīvo laiku. Toties azartiski ražo un ražo pat par daudz preču un pārtikas produktu, lai tikai manipulētu ar cenām, pat iznīcinot šos ražojumus, — lai tikai saglabātu šīs cenas! Mūslaiku valdošā filozofija nezina citu mērķi kā vien attīstība un progress. Strādā, pētī, eksperimentē, bet kāpēc, kā dēļ? Progresa vārdā! Kāds mērķis ir progre­sam? Vēl lielāks progress! īstenībā cilvēce atrodas tādā progresa trasē, kurai nav mērķa.

Milzu aklums un tuvredzība ir raksturīgi lielum lielam vairumam mūsdienu cilvēces, kas ne ar ko neatšķiras no vēža šūnas un tās izdarībām. Gadsimtiem ilgi daudzi jo daudzi divkājaino pārstāvji kā saimnieki nežēlīgi ekspluatējuši apkārtējo vidi, lai tikai stimulētu sabiedrisko ekspansiju. Pašlaik jau sācies tāds kā atskurbuma brīdis, kad mēs beidzot esam konstatējuši, ka Dabas nāve neapstādami nozīmē arī mūsu pašu bojā eju. Tik tiešām apbrīnojami, kur planētas maitātāji rod vīrišķību tik drosmīgi apdraudēt sevi ar vēzi? Vai tā ir bērnišķīga naivuma vai arī gara tumsības izpausme?

Vēzis — tas ir mūsu patiesais spogulis, kas nežēlīgi un nepievilcīgi atklāj gan mūs, gan ari mūsu ceļa beigas. Vēzi nevar tāpat vien iznīcināt, tas jāizprot apziņas līmenī, apzinoties gan sevi, gan ari to, ko paši esam sastrādājuši. Cilvēkam vienmēr ir vēlēšanās sasist spoguli, ja viņu neapmierina attēls. Un ko tas dod?... Cilvēkam bez jebkādiem kompromisiem ir jāapzinās, ka vēža rašanās cēlonis slēpjas viņā pašā. Ļaundabīgais audzējs — tā ir pati lielākā iespēja atklāt savas kļūdas un misēkļus. Jācenšas uzmanīgi un pacietīgi pārskatīt un atklāt tā "konspekta" vājās puses, kuru līdz šim esam lietojuši gan mēs, gan — vēzis.

Liela ir mūsu atkarība tiklab no kopuma, kā arī citam no cita. Gadu simtiem ilgi pastāv visaptverošā Vienotība. Tā ir Visumā eksistējošo saskaitāmo summa. Šī Vienotība dod dzīvību daudzveidībai, kuras ikkatra daļa ir un paliek Vienotības sastāvdaļa un ar apslēptām saiknēm ir vienota ar to. Diemžēl vēža slimniekam nav šīs izpratnes, tāpēc viņš ir spiests savu kļūdaino vienotības izpratni dalīt ar vēzi. Un, jo vairāk viņa "es" apziņā norobežojas no Vienotā, kurā pašam ir tas gods būt par tā daļu, jo dziļāka ir šī zaudēta veseluma izjūta. Ar laiku viņā nostiprinās un "sacietē" ilūzija, ka viņš pats ir nozīmīgs centrs un ka viņam ir pa spēkam veikt neiespējamo, nemaz neņemot vērā dabas likumus, apkārtējos apstākļus un cilvēkus.

Bet patiesībā tā īsti savrupināta Kosmosa esība nekur nav sastopama, jo viss ir savstarpēji grandiozi savijies ritošos mūžības ciklos. Cik lielā mērā mēs sevi atvirzām no vienotā veseluma, tik ari zaudējam savas esības pirmcēloņa atgriezenisko saiti. Tādos gadījumos ego cenšas pilnīgi apmierināt tikai savas prasības un citiem diktēt ceļa virzību... Tādam "es" labs ir tikai tas, ar ko var vēl vairāk norobežoties. Un to viņš dara tikai sevis dēļ, jo viņu vajā bailes kļūt par vienu no visiem. Jo tas taču ir ego nāves vēstnesis. Ja uzmanīgi pavērosim, tad redzēsim, ar kādu apdomu un pat ar inteliģentiem paņēmieniem aizstāvas un savu eksistēšanu attaisno egoists, izmantodams pat svētas teorijas un modernus uzskatus. Tā aizbarikādējies, tāds "es" var nodzīvot gana ilgi, citus maldinādams. Iepriekšminētais rāda, ka ceļā uz mērķi "es" un "tu" ir jāņem vērā eksistējošās polaritātes. Mērķi, kuru dēvē­jam par Vienotību, var sasniegt vienīgi, upurējot savu "es". Jo, kamēr eksistē "es", eksistē arī "tu". Un tik ilgi mēs izjūtam pretrunas.

Lai atdzimtu garā, visupirms jānomirst šai mazajā "es".

Islāma mistiķis Rūmi šo tematu vispārina ar brīnišķīgu un aizkustinošu nostāstu. "Vīrietis piegāja pie iemīļotās sievietes durvīm un pieklauvēja. Balss jautāja: "Kas tur ir?" — "Tas esmu es," viņš sacīja. Sekoja atbilde:

"Man un tev šeit nepietiek vietas." Un durvis pali­ka slēgtas. Pēc grūtībās un vientulībā pavadīta gada vīrietis atkal atnāca un pieklauvēja. Tā pati balss iekšpusē vaicāja: "Kas tur ir?" — "Tu," skanēja atbilde. Un šoreiz durvis viņam tika atvērtas.

Tikmēr, kamēr mūsu "es" bez mitas tieksies pēc tādas dzīves, kuras mērķis ir tikai laupīt, sagrābt, mēs vienmēr, agrāk vai ari mazliet vēlāk, cietīsim sakāvi tāpat kā vēža šūnas. No parastām šūnām tās atšķiras ar to, ka par augstu vērtē savu ego. Šūnas kodols korelē ar tās apziņu. Nav lieki zināt, ka ļaundabīgā audzēja diagnosticēšana pamatojas uz šūnas kodola morfoloģiskām pārmaiņām. Šīs kodola pārmaiņas atbilst pārlieku augstu vērtētai egocentriskai domāšanai. Tas ari ir galvenais slimības simptoms, kas izpaužas mūsdienās.

Vēža šūna meklē savu mūžīgo dzīvi materiālajā izaugsmē un ekspansijā. Tās nesējs veic ko līdzīgu. Abi neapzināti kaut ko meklē tikai matērijā... Bet ko īsti? Dzīvi — visā tās krāšņumā! Kāds paradokss! Jaucot sa­turu ar formu, vēlamo saturu cenšas iegūt, forsējot formu. Tas nav nekas cits kā rūgts pašapmāns... Reiz tālā senatnē cilvēcei tika mācīts, ka ir nepieciešams upurēt formas aspektu, lai visbeidzot piepildītos ar sa­turu.

Sevis izzināšanas ceļā katram jāiegaumē tas, ka "es" vai tūkstošveidīgais ego (patība) nav neatkarīga būtība. Tā ir tikai daļa no mums, turklāt — zemākā, kas nezina citas daļas. Mūsu būtība jeb augstākais "es" ir spējīgs saprast, ietvert sevī visu un visus neierobežoti — līdz bezgalībai. Tas ir sintezēts un draudzīgs. Tāpēc mums nav jābrīnās, ka ego lieto daždažādas viltības, lai tikai noturētos, kaut arī šķietamā, tomēr personības varenības stadijā, izmantodams jebkurus tam piee­jamos līdzekļus.

Tikai sīvā kaujā uzvarot patību sevī pašā, izcīnām spēju uzupurēties. Bet dzīve ir ārkārtīgi gudra, tās atsi­tieni nekļūdīgi trāpa tiem, kas ir vainīgi dzīves dižo likumu priekšā. Tādējādi tie, kas ir sākuši apzinīgi iedziļināties svēto esības aspektu studēšanā un pēc tam arī to lietošanā, bez pienācīgas savu negatīvo īpašību pārveides, kopā ar saviem sekotājiem tiek bargi sodīti. Mazais "es", kas piepildīts ar iedomību un lepnību, nekad nespēs īstenot patiesi cildenu mērķi. Tikai nedaudzi dzīvajo vidū pilnīgi atzīst, ka viņu "es", ar ko viņi identificē sevi pašu, nekad neizcīnīs uzvaru. Diža nodarbe prasa arī dižu upuri no sevis.

Lielākajai daļai cilvēku ir bail no nāves, un tas liecina tikai to, ka mēs vēl pārāk identificējam sevi ar savu "es". Bet cik nožēlojami maz mēs zinām par savu būtību, kaut gan Zemi apdzīvojam jau daudzus miljonus gadu! Tik sasāpējušās vēža problēmas atri­sinājums ir rodams tieši šais zināšanās par sevi pašu.

Un tikai tad, kad mēs sākam apzinīgi, soli pa solim izzināt sevi kā veselumu (kopumu), sarežģītu un pretrunīgu būtni un līdz ar to — savu aprobežotību, tikai tad visbeidzot sākam sevi apjaust kā veseluma daļu. Un sākam apzināties un uzņemties atbildību par šo kop­umu. Izpratnei attīstoties, sākam reāli apjēgt, ka šā veseluma vai vienības labklājība ir arī mūsu labklājība,

jo mēs reize esam gan veseluma daļa, gan arī pats veselums. Tā katra šūna organismā saņem kopīgu ģenētisko informāciju. Taču tai, savukārt, skaidri jāsa­prot, ka tā patiesi ir arī veselums, kā māca hermētiskā** filozofija. Mikrokosmoss ir līdzīgs makrokosmosam.

Bieži vien nāvējošas ir aplamās pārdomas par "es" un "tu" atšķirību, kuras rada šā "es" visvarenības un visatļautības ilūziju. Šim "es" izdabā vāja rakstura cil­vēki un kļūst tam par barotni. Taču īstenībā "es" un "tu", daļas un veseluma liktenis ir nedalāms. Jo nāve, ko vēža šūna gatavo organismam, kļūst arī par tās nāvi, tāpat kā apkārtējās vides nāve ietver sevī arī mūsu pašu nāvi. Taču vēža šūna stūrgalvīgi tic savai "zvaigznei", tāpat savai "zvaigznei" tic arī cilvēki. Tāda ticība ir lik­tenīga.

Par pašu galveno starp visiem pārējiem un jo svarīgākajiem ārstniecības līdzekļiem mēs nosauk­sim mīlestību. Ar savu gaismu tā spēj izgaismot tumsu, kas ir mūsos, tā palīdzēs atklāt mūsu izveidotos ie­robežojumus un barikādes; ielaist sirdī citus un sasildīt tos, lai mēs kļūtu vienoti ar tiem. Tikai tad radīsies brālīgums. Tas, kurš patiesi mīl, neizvirza savu "es" pir­majā vietā, jo izjūt tieksmi pēc veseluma un vienotības. Tas attiecināms ne tikai uz cilvēku, bet gan uz visu, kas eksistē. Tie, kuri patiesi mīl dzīvniekus, uzskata par pil­nīgi neiespējamu .raudzīties uz tiem no ēdāja viedokļa. Tā nav saldena pseidomīlestība, bet gan — mūsu būtības dzīlēs apzināta aktīva šīs kopības izpratne.

Vēzis parasti norāda uz cilvēku, kam piemīt psei­domīlestība. īstai mīlestībai raksturīga ir spēja pārvarēt

visas robežas un šķēršļus. Tajā apvienojas un saplūst visi pretstatījumi. Tā izplata savu brīnumaino ietekmi uz visu dzīvo, un tā nebaidās no nāves. Mīlestība ir dzīves kvintesence. Tam, kurš nav savā apziņā pār­dzīvojis tādu mīlestību, nemitīgi draud briesmas ieslīgt tikai miesīgā mīlā vien, kurai sekas būs nenovēršams vēža uzbrukums.

Arī vēža šūna tāpat pārvar visas robežas un šķēr­šļus un nebaidās no nāves, drosmīgi iedama plašumā un dziļumā. Taču vēzis ir mīlestība uz maldu pamata.

Iegaumēsim: pilnība un saplūšana vienā veselumā var īstenoties tikai apziņā, nevis matērijā.

Matērija ir tikai apziņas ēna un gluži veltīgi ir cen­sties pierādīt pretējo. Formu pasaules iekšienē cilvēks nekad nespēj pilnīgi īstenot to, kam ir nemainīgs pamats.

Lai kā pūlētos tie, kas vēlas pasauli darīt labāku, tā neatveseļosies, kamēr netiks atrisinātas problēmas un konflikti visas cilvēces līmenī. Nekad cilvēce nebūs vesela, ja netiks atrisināts dzīvības un nāves jautājums. Nekad nebūs visaptverošas mīlestības, ja mēs nepār­varēsim tos ierobežojumus, kurus rada formu pasaule. Un visus šos mērķus sasniegt un problēmas atrisināt var katrs un jebkurā laikā, rūpīgi izpētot sevi