|
Mīlestība ir visa sākums ...un beigas, kaut kā beigas un cita sākums. Tā piedzima reizē ar dzīvību un dzīvos ilgāk par sauli. Tā piedzīvos, izdzīvos, pārdzīvos laimes un nelaimes asaras, tā saglabās un ierāmēs prieku pie sienas un katrā sirdī kas uzdrīkstēsies mīlestību pieņemt par savu draugu un sabiedroto, bet reizēm par ienaidnieku.
Nē, mīlestība neprasīs rakstisku apliecinājumu, kristīgu zvērestu, zīmogu vai zelta gredzenu pirkstā. Tā neprasīs solījumus, bet prasīs tos pildīt. Tā neprasīs ticību, bet ticēs pati. Tā neprasīs domāt, jo nedomās pati. Tā nebūs viņa pati. Mīlestība izmaina jebkuru cilvēku. Tā nepadara baltu par melnu, neglītu par skaistu, ļaunu par labu, jo tai nav noteiktas ķīmiskās formulas ar konstantiem lielumu mēriem. Tādēļ jūtas ir interesantas, tās katrreiz ir citas, neparastas, savas vienīgās. Laimīgās. Nelaimīgās. Bet piedzīvotās.
Kas nav piedzīvojis mīlestību, vispār nav dzīvojis, kas ir dzīvojis, noteikti ir piedzīvojis mīlestību. Nevis mīlējis, tā nav noteikti jābūt, bet vajadzētu būt. Katram būtu jāsajūt debesis zem kājām, jāredz mūžība citu acīs un smaids katrā puteklī. Katram kaut reizi mūžā būtu jāviļas, redzot pērli katrā gliemezī un sauli katrā akacī, jo mīlestība savādāka nemaz nevar būt. Tā var būt vienīgi pretstats naidam. Tā var redzēt to, ko naids baidās redzēt un just. Bet patiesība jau vienmēr ir tur ārā, tur pa vidu.
Bet no kurienes šīs jūtas, laimes, nelaimes, smaidi un asaras? Kāpēc tās saista ar mūsu jutīgāko daļu, proti, sirdi? Atbilde ir tur ārā, Visumā. Varbūt nav. Kurš pateiks, kāpēc nevienam nevajadzīgās jūtas ir izdzīvojušas no laikiem, kad Paradīzes dārzā mita Ādams un Ieva? Pasaule bez romantiskās mīlestības bojā neaizietu, pietiktu ar elementāru cieņu, atbildības sajūtu, lai nebūtu karu, lai cilvēki viens otru uztvertu kā cilvēku. Ko līdz tas, ka mēs mīlam vienu? Ko tas līdz, ka mēs pierādām savu mīlestību ar sarkanām rozēm, piemīlīgiem plīša lācīšiem un sapņu izklāstu otram cilvēkam? Mīlestība noder uzticībai. Tā ļauj sevi pierādīt un izprast. Saprast nesaprotamo pasaules kārtību. Bet tā neļauj uzzināt neizzināmo. Tā neizglīto, tā māca tikai dzīves gudrību. Taču kam tā nepiecienāma? Tikai citai mīlestībai. Lai neviltos, neciestu, nepārdzīvotu, bet tas var notikt, ja nav piedzīvots. Paradoksāli, bet tā mīlestība arī turpinās savu eksistenci.
Mīlestība cilvēkus mocīs , kamēr vien viņi dzīvos šajā pasaulē, šajā saulē. Mīlestība atnāks ar skaļu kliedzienu vai klusi pielavīsies. Uzradīsies. Radīs smieklus un asaras, apturēs laiku un liks citu acīs redzēt mūžību. Zaļu un jaunu, nevis baltu, nevis melnu, pat ne krāsainu, bet mīlamu, tā liks redzēt citu cilvēku. Nevērtēs, bet liks novērtēt dzīvi. Kļūs par vērtību, kļūs vērtīga, bet ne pārdodama, ne nopērkama. Tāda, kāda tā vienmēr bijusi, proti, patiesa un nesavtīga valdīs Zemes impērijā, jo neviens tai vēl nav spējis pretoties. Protams, to var noslēpt kā gliemezis sevī slēpj pērli, var noliegt kā nepatiesi apsūdzētais tiesā, bet var arī atzīties tiesnesim, zvērinātajiem un visiem pasaulē, ka mīl. Bet pats galvenais ir spēt atzīties pašam sev, ka esmu tik stiprs , lai mīlētu un tik vājš lai padotos mīlestībai.
|
