Cildeno tikumi. Divdesmit cīnītāja (karatē) baušļi.

Aizstāvies, bet neuzbrūc pretī, pretinieks satrieks sevi pats; pacietība un gara spēks nav uzbrūkoši – tādas ir Ceļa lietpratēja pazīmes.

Ja tu esi godīgs pret sevi, tas nes labumu sabiedrībai. Ja tev ir jāizvēlas dzīvot negodā vai krietni nomirt, labāk izvēlies nāvi. Ja jāizvēlas krietni dzīvot vai krietni nomirt, izvēlies dzīvi. Krietnums pastāv tajā, lai dzīvotu, kad pienākas dzīvot, un mirt, kad paienākas mirt.

Vai vēlies ieraudzīt savu galveno ienaidnieku? Paraugies spogulī. Ja uzvarēsi to, pārējie izklīdīs. Suņ-czi ir teicis: “Ja pazīsti sevi un pazīsti viņu, vari cīnīties kaut simtkārt – tas nebūs bīstami. Ja pazīsti sevi, bet nepazīsti viņu, vienreiz uzvarēsi, vienreiz zaudēsi. Ja nepazīsti sevi un nepazīsti viņu – lai cikkārt tu cīnīties, zaudēsi vienmēr”. Augstākā māksla ir uzvarēt pretinieku bez cīņas.

Ne paņēmieni veido cilvēku, bet gan cilvēks paņēmienus. Gūstot skaidru un tīru apziņu, cīnītājs uzkrāj iekšējo pieredzi, kas ļauj acumirklī pielāgoties sīkākajām izmaiņām, saplūst ar tām, tā ka vairs nepastāv pats jēdziens “pārsteigums”.

Analītiski pārskati savu dzīvesceļu, izdali nevērtīgo, izdedzini to savā apziņā, atbrīvojies no pelniem. Tā tu atjaunosi zaudēto dzīves enerģiju, spēsi atteikties no sava svarīguma sajūtas, kļūsi apkārtējās pasaules neatdalāma daļa.

Visi “nelaimes” gadījumi notiek dēļ nepietiekama vērīguma, vērā neņemšanas vai slinkuma. Esi modrs: tuvojoties stūriem vai pagriezieniem, atverot durvis, ieejot un izejot, ēdot, atsaucoties aicinājumam – nekad nenolaid savas uzmanības karodziņu. Vietu, kur cīnīties, izvēlies pats, neielaidies cīņā, nezinot apstākļus.

Pasaule ir milzīga vingrinājumu zāle. Cīnītāja dzīve ir nepārtraukts vingrinājums. Cīnītājs ne katrreiz runā to, ko domā, bet vienmēr domā, ko runā. Cīnītājs izvairās no sagadīšanās, kas viņu traucē, prot ietekmēt notikumu gaitu un ievirzīt tos savā labā.

Cīnītājs ciena savu ķermeni, viņš par to rūpējas, jo tas ir viņa gara trauks, viņa materiālās dzīves avots, pārvietošanās līdzeklis, kurš viņu nes pa izvēlēto Ceļu. Gitins Funakosi ir uz nāves gultas ar gara acīm pārskatījis vingrinājumu kustības (Kata), pūloties uzlabot to izpildījumu. Kad viņš paziņojis, ka ir sapratis to pamatjēgu, mācekļi sākuši raudāt, jo sapratuši, ka Skolotājs aiziet – nekad agrāk viņš nav uzskatījis savu izpratni par pilnīgu.

Otru teikumu var izteikt arī kā “atrod tajā dzīves garšu”. Cīnītājam, kurš iet līdz galam, ir jāatmet šaubas un nenovēršoties jātiecas uz izvēlēto mērķi. Tikai tad nāves briesmas, kas sagaida viņu katrā Ceļa līkumā, modinās viņā dabiskas pašsaglabāšanās jūtas, skubinās viņu, palīdzēs pārvarēt bailes, atmest tukšas domas, neļaus atslābt un iet bojā.

Nevajadzīgs vārds vingrinoties nozīmē zaudētu dienu. Izlaista vingrināšanās diena pārsvītro triju dienu iznākumu. Viena diena uzdzīves ir iepriekšējā gada pūļu zaudējums ceļā uz meistarību.

Domas par uzvaru ved pie pārgalvības un pazemošanās, domas nezaudēt audzina veselīgu saprātu un apdomību. Sastopot grūtības un nezinot risinājumu, cīnītājs uz brīdi atkāpjas, atslābinās, nodarbojas ar ko citu, un tad viņa vadošais spēks atklāj viņam pareizo risinājumu. Bet ja atkāpei nav laika, tad seko Busi-do likumam: “Ja nezini, ko darīt, ej soli uz priekšu”.

Cīnītājs neseko pretiniekam, bet pēta būtību. Ja pretinieks straujš, tad pretī liek spēku. Ja pretinieks spēcīgs, pretī liek kustīgumu. Ja pretinieks gudrs, rīkojies pagalam stulbi. Ja pretinieks ir gan straujš, gan spēcīgs, gan gudrs, kļūsti par viņa draugu. Vai mirsti.

Nepūlies pārveidot citus, mainies un pielāgojies pats. Esi lokans un plūstošs, pieļāvīgs un dabisks.

Kad jāsagrauj pretinieks, asini asmeņus, kad vingrinies, atceries par bīstamību.

Esi modrs, neuztver neko kā jau zināmu. Nedzīvo pagātnē, tās vairs nav; nedzīvo nākotnē, tā nevar vēl būt; apmierinies ar tagadni – vienīgā īstenība ir šeit un tagad.

Visi paņēmieni ir cīņas ķieģelīši. Tomēr cīnītājs iet pāri visiem iemācītiem ierobežojumiem un lieto to kas ir viņam dabisks.

Vairums iemācīto paņēmienu (Kata kustību) cīņā īstenībā netiek lietoti, bet tieši paņēmienu vingrināšana palīdz uzvarēt.

Ceļu uz uzvaru (tas ir, nezaudēšanu) veido tieši zināšana. Cīnītājs ir tikai tas, kurš patiesi novērtē savas iespējas. Pazīstot sevi, uzvarai lieto gan savas stiprās, gan vājās puses.

Tas nozīmē nemitīgu lietu dabas izpēti. Tāda tieksme pārņem cīnītāju pilnībā, tā ir savākts spēks, kas novērš jebkurus šķēršļus attīstības ceļā.
Reiz māceklis vaicājis Skolotājam: “Bet kā tu spēsi pabēgt no snaipera lodes, kurš sēd slēpnī?”. “Iešu pa citu ceļu” – atbildējis Skolotājs.

No cīnītāja Ceļa var noiet malā. Bet ir jāatceras, ka: “Gan teica man, ka priekšā ir nāves okeāns, gan pusceļā pagriezos atpakaļ, tomēr kopš tā brīža manā priekšā stiepjas vien aizaugušas apvedtakas”.