dzīve otrpus ekrānam

     Sēžu augstskolas tumšajā, pelēkajā istabiņā, kura reizēm smaržo pēc pētersīļiem un netīrām zeķēm, īsti nezinu kādēļ, bet smaka ir briesmīga. Tā savilkusies drēbēs un blondajās matu sprogās. Kā jau piektdienas vakarā, konspektēju kārtējo bestselleri, jūs domāsiet, kādēļ neesmu mājās vai draudzenes ballītē, kura vairāk ne kā mēnesi skandina, cik tā būšot lieliska un grēks būtu to palaist garām, un tomēr acis vienmēr atgriežas pie kādas rindiņas: „Domus propia – domus optima. - Nekur nav tik labi kā mājās.” Nemaz neatceros, kad pēdējo reizi biju savās mājās, kādas tās izskatās? Nāsīs iezogas pīrāgu smarža, kuru pa logu ienesis spirgtais pavasara vējš, tā ceļojusi cauri laikiem, cauri cilvēku pūļiem un skārusi arī mani, bet kādēļ tieši šodien?

     Katra aizgājusī piektdiena ir nesusi sevī milzīgu troksni no mašīnu burzmas un iereibušiem cilvēkiem, suņu gaudām un bērnu spalgajām balsīm. Troksnis ir tik liels un uzmācīgs, ka gandrīz nekad neatveru logu, lai noskatītos rietošajā saulē vai lietus lāšu sišanos pa sakarsušo ietvi un lai sajustu pilsētas gaisu, kas, starp citu, arī nav labāks par šo troksni. Bet šodien – es atvēru. Un tieši šodien nebija ne trokšņu, ne klaigu, viss bija kluss kā miglā ietinies, tik kluss, ka varēju sadzirdēt nokrītam cigaretes pelnus no otrā stāva balkona un pārmaiņas pēc arī savus sirdspukstus.

    Pārlasot vēlreiz spilgtās rindas un malkojot karstu piparmētru tēju, tik karstu, ka apdedzināju augšējo lūpu, sūrst, bet man garšo tāda, sitiet kaut nost. Prātā nozibsnī oranža uguns, es jau zinu, mostas mana fantāzija... Basas kājas, balta linu kleitiņa, mazas rociņas, tumsa. Kāds mani parausta aiz degungala: „Mammmuu, pankūkas, šodien ir jābūt pankūkām. Tu dzirdi?” Skats noskaidrojas, no spožās gaismas žilbst acis, bet manu degunu joprojām kāds tura un negrasās laist vaļā. Veikli sagrābju turētāju un ieceļu gultā, šie smiekli, varētu klausīties mūžīgi, pasaka. Blondās matu šķipsnas skar manu pieri, un es dzirdu skaļu rūkoņu, rīta izsalkums ir pats briesmīgākais, būs jāceļas un jācep pankūkas.

    Māja ir tik neliela, bet plaša, varētu noslēpt piecus ziloņus, un neviens to nemanītu. Katrā vietā ir paslēpta kāda daļa no manis un daļa no viņa. Viņu es satiku gadus sešus atpakaļ un iemīlējos no otrā skatiena, jo pirmajā viņš bija pagriezis muguru. Tumsnējs, vīrišķīgs, galants – tāds, uz kādu es necerēju pat skatīties, bet viņš ir mans. Atlaidis brīvdienu rugājus, viņš tuvojas un iedod saldu, lipīgu skūpstu, tas par pankūkām, par ko gan vēl.

   Kādreiz es domāju, ka dzīvošu lepnā villā ar skatu uz jūru un saunu divus stāvus zemāk. Noalgošu kalpones un dzīvošu, cepuri kuldama, neko nedarīdama. Bērnu man nebūs, es taču viņus nemaz neciešu, viņi mani arī, tad kādēļ mocīties. Braukšu uz saviesīgiem pasākumiem, būšu pilsētas krējums vai tā virskārta. Patstāvīga vīrieša arī man nebūs, kurš gan tādu kā es pacietīs, gribēs.

    Aunam kājas un ar diviem lieliem soļiem esam uz lieveņa, ik rīta pastaiga trijatā, laikam var teikt, ka četratā un vēl suns. Nevienam neesmu teikusi, bet zinu, ka tas būs puika – futbolists, tāds sparīgs un kārs uz pankūkām, jo tikai sestdienās ir lielas aktivitātes mammas puncī, bet kuram tad nav, tā ir pankūku diena. Eju nopakaļ, raugos, kā mani mīļie steidzas pa meža taku līdz strautiņam, kur šodien laidīsim kuģīšus, nieks vien ir, bet patīkami. Saulīte silda plecus un nodzēš rasas pilienus no māllēpju ziediem, tik dzestrs rīts... Atveru acis, laikam biju iesnaudusies, arī tēja auksta. Pīrāgu smarža - tā apdullina visas manas maņas. Bērnība, ģimene, laime un prieks - tas viss ir paslēpts šajā smaržā.

   Pieceļos un aunu kājas. Šodien nedošos pastaigā uz mežu, bet braukšu mājās. Tik sen neesmu bijusi. Redzu pazīstamas vietas, laukus, plašumus un jūtu pīrāgu smaržu, kādēļ gaidīju tik ilgi. Iesteidzos istabā, bet tur vīrietis ar muguru pret mani un mamma ar tikko ceptiem pīrāgiem. Mājas nav sienas, bet cilvēki mums līdzās.