Dienasgrāmatas (blogi)

.

Kurš gan nav dzirdējis lakstīgalu?! Laikam jau būs grūti tādu atrast; ja nu varbūt kādu rūdītu akmens mūros paslēpušos pilsētnieku. Bet redzējis? Droši varu teikt, ka tādu, kas nav redzējuši lakstīgalu, būs daudz vairāk. Un tiešām, ko gan nozīmē tāds mazs necils  pelēcīgs putniņš, kurš paslēpies krūmos un tik viegli nemaz nav ieraugāms. Bet ligzdiņu – kas to ir redzējis? Es to biju redzējis tikai vienu reizi mūžā apmēram 15 gadu vecumā, un tagad to ieraudzīju vēlreiz un varēju pat aptaustīt. Tā nu šoreiz iznāca laime nelaimē. Mūsu 100 – latu bezdarbnieki tīrīja ceļmalas krūmus un nejauši to ligzdiņu bija atraduši. Ko nu vairs – krūmi izcirsti, zāle apkārt nomīdīta, un ligzdiņai jāiet bojā, tur nekas vairs nav glābjams, bet vīri tomēr to bija iezīmējuši un saglabājuši, lai parādītu man, un es par to esmu bezgala pateicīgs. Stingri ņemot, es uzskatu, ka lakstīgalas ligzdu atrast nav nemaz tik grūti, tikai jājautā, vai ir vērts to darīt, jo atrasto ligzdiņu putns pametīs. Kā zināms, ar savu dziesmu lakstīgalu tēviņš brīdina konkurentus, ka šī vieta jau ir aizņemta. Kaut kur krūmā dzied tēviņš, bet apakšā ligzdiņā mātīte sēž uz  olām. Ja ievēro kādu krūmu, kurā vairākus vakarus pēc kārtas dzied lakstīgala, tad gandrīz droši var teikt, ka kaut kur apakšā uz zemes ir labi nomaskēta ligzdiņa. Atliek tikai labi pārmeklēt dažus kvadrātmetrus zemes zem krūma, lai to atrastu. Bet, lūk, vai to vajag darīt, tas jau paliek uz katra paša sirdsapziņas. Es neesmu to darījis, un tikai tagad sirmā vecumā nejaušs gadījums man šo ligzdiņu piespēlēja. Starp citu, nelaime nav nemaz tik liela:  ja ligzdiņa ir izpostīta agri, var gadīties, ka lakstīgala ierīko jaunu ligzdu un bērnus tomēr izperē. Tieši uz to es tagad arī ceru. Lai viņai veicas!